Kāda jēga negulēt nakti, lai «kustīgās bildēs» redzētu tikai to, kas jau iepriekš zināms? Protams, pārspīlēju, jo paralēli balvu saņemšanas dramaturģijai taču ir arī paša šova kvalitātes, tā kārtējā vadītāja veiksmīgie vai mazāk veiksmīgie joki un improvizācija, galu galā arī skaistas sievietes un viņu kleitas, kas Oskaru rituālos kļuvušas tikpat nozīmīgas kā mākslas fakti. Īsi pirms ceremonijas sākuma globālajā «impulsu lentē» tviterī kāds ASV iedzīvotājs bija ierakstījis: «Varbūt šoreiz netērēsim laiku, lai klausītos, kā ļauni tiek apspriestas skaistas sievietes un kleitas, bet veltīsim to lūgšanām par Ukrainu, par mieru.» (Ļaunie komentāri visdrīzāk attiecas uz «sarkanā paklāja» žanru, kas tradicionāli ievada balvu pasniegšanas ceremoniju.)
Notrīcējusi roka
Skatīties vai neskatīties Oskarus - tā bija katra personīgā izvēle un arī satelītkanālu pieejamības faktors. Kas attiecas uz ceremoniju - TV šovmene Elēna Dedženeresa dzirkstīja, virpuļojot gan burves kostīmā no klasiskās filmas Burvis no Ozas zemes, gan izdalot picas ceremonijas nogurdinātajiem, gan indīgi apspēlējot aktrises Dženiferes Lorensas tradīciju - pakrist jau otrā Oskaru ceremonijā pēc kārtas. Un tā tālāk.
Runājot par balvu sadalījumu - diez vai daudzi šaubījās, ka gada labākās filmas Oskaru saņems britu režisora Stīva Makvīna filma 12 gadus verdzībā - tradicionālākā un politkorektākā no šī talantīgā mākslinieka un režisora līdzšinējiem darbiem. Tā arī notika, ļaujot triumfēt gan Makvīnam, gan filmas producentu komandai - viens no viņiem ir arī Breds Pits, kurš savā producenta darbībā konsekventi atbalsta sociāli nozīmīgus vai kinovalodā sarežģītus darbus (kā Dzīvības koks pirms vairākiem gadiem). Tikpat labi uz politkorektās sajūsmas viļņa Stīvs Makvīns būtu varējis tikt arī pie labākā režisora Oskara, taču šeit nu ASV kinoakadēmiķu vairākumam roka ir notrīcējusi.
Šajā kategorijā tomēr uzvarēja meksikāņu izcelsmes režisors Alfonso Kuarons, kura eksistenciālā kosmiskā drāma Gravitāte vienlaikus ir kļuvusi arī par vienu no pērnā gada komerciāli veiksmīgākajām ASV filmām. Milzīgs iepriekšparedzamības efekts pavadīja arī Keitas Blanšetas Oskaru par Jasmīnas lomu Vudija Allena Jasmīnas stāstā, kaut, lai pilnībā novērtētu Blanšetas darba smalkumus, labi ir zināt ASV sabiedrības (bagāto un nabago) dzīvesstilu nianses. Akadēmiķi to novērtēja.
Ja Blanšetas uzvara bija «garlaicīga», jo iepriekšparedzama, tad otrā plāna aktrises Lupitas Njongo (12 gadi verdzībā) sajūsma par Oskaru, ko viņa saņem par savu debijas lomu, nodrošināja šovam «emocionālu līdzsvaru». Lūk, uz skatuves ir jauniņā Lupita - sadistiska vergtura mocītas verdzenes lomas atveidotāja -, saģērbta princešu kleitā, kura saka: «Jūsu sapņiem ir nozīme, vienalga, no kurienes jūs arī nākat!» Īsts amerikāņu sapņa iespējamības triumfs!
Lielie zaudētāji
Arī Oskars Metjū Makonehijam par lomu filmā Dalasas pircēju klubs, tāpat kā viņa «pāriniekam» šajā AIDS drāmā Džeredam Leto, bija iepriekš paredzami. Kaut, protams, bija vāra cerība, ka Kinoakadēmija tomēr pratīsies un novērtēs jau piecas (!) reizes nominētā Leonardo di Kaprio darbu filmā Volstrītas vilks. Cerība nerealizējās.
Jāpriecājas par pirmo Oskaru paradoksus cienošajam režisoram Spaikam Džonzem - šoreiz gan scenārista ampluā. Šo balvu viņš saņēma par emocionāli tehnokrātiskās nākotnes vīziju - filmu Viņa/Her - oriģinālscenāriju. Balva par labāko adaptēto scenāriju piepulcējās 12 gadi verdzībā kopumā trim Oskariem.
Ārzemju filmas kategorijā triumfēja arī par Eiropas gada labāko filmu atzītā itāļu režisora Paolo Sorentīno Dižais skaistums, kas pelnīti atgādina par Itālijas kinokultūras milzīgo spēku - gan bijušu, gan esošo.
Kaut «profesionālie» Oskari vienmēr izraisa pieticīgāku interesi - jāuzteic filmas Lielais Getsbijs mākslinieces Ketrinas Mārtinas dubultuzvara - Oskars gan par labākajiem kostīmiem, gan par labāko scenogrāfiju (kopā ar Beverliju Dannu). Labākā operatora Oskars - Gravitātes operatoram Emanuelam Ļubeckim arī ir adekvāts viņa veikuma novērtējums. Kopumā Gravitāte saņēma sešus Oskarus, 12 gadus verdzībā un Dalasas pircēju klubs - katra trīs Oskarus. Protams, ir lielie zaudētāji - par tādiem kļuvušas divas stilistiski līdzīgās filmas Amerikāņu afēra un Volstrītas vilks - divas retrodrāmas, kas balstītas uz reāliem blēžu stāstiem ASV 70.-80. gadu vēsturē. No Amerikāņu afēras 10 nominācijām un Volstrītas vilka piecām nominācijām taustāmās zelta figūriņās nepārvērtās neviena.