Attiecībās ar Ziemeļkoreju esam iedibinājuši tā saukto divu ceļu pieeju. Tas nozīmē gan turpinošu iespēju meklēšanu dialogam ar viņiem, gan vienlaikus arī spiediena izdarīšanu. Bet Ziemeļkorejas nostādne ir, ka pirms sešu pušu - pašas Ziemeļkorejas, Dienvidkorejas, Ķīnas, ASV, Krievijas un Japānas - sarunu atsākšanas par miera līgumu ir jāatceļ pret to uzsāktās sankcijas. Sarunu atsākšanai mēs, pārējie sešu pušu sarunu dalībnieki, esam darījuši visu, kas ir mūsu spēkos, bet tā iznākums bija Ziemeļkorejas zemūdenes torpēdas uzbrukums mūsu karakuģim Cheonan pavasarī, urāna bagātināšanas programmas atklāšanās un galu galā Jonpjonas salas artilērijas apšaude 23. novembrī.
Pēc Cheonan nogremdēšanas martā aizvien mēģinājām būt atvērti pret Ziemeļkoreju, turpinot sniegt humanitāro palīdzību. Tomēr, par spīti mūsu labajai attieksmei, sekoja šī pēc savas dabas jau ļoti atšķirīgā militārā provokācija, kas sevī jau ietvēra uzbrukumu arī civilajiem apgabaliem. Mēs ļoti stingri nosodām šo Ziemeļkorejas uzbrukumu, sevišķi bojā gājušo mierīgo iedzīvotāju dēļ.
Kas ir pamatā šai atšķirībai?
Minējumi ir dažādi. Lai kādi arī būtu viņu motīvi, Dienvidkorejai ir jābūt gatavai savas drošības aizsardzībai pret iespējamām atkārtotām Ziemeļkorejas provokācijām. Ar citu draudzīgo valstu palīdzību mēs pašlaik ievācam daudz izlūkošanas ziņu par Ziemeļkoreju, tomēr svarīgākais pašlaik ir aizsardzība pret viņiem.
Vai jaunākās izmaiņas Dienvidkorejas militārajā stratēģijā nozīmē, ka līdz ar nākamajiem pret dienvidiem raidītajiem šāviņiem jūs Ziemeļkorejai dosit prettriecienu?
Protams. Mēs ļoti stingri pastāvam uz to, ka nozīmīgākais šai visā ir Dienvidkorejas 50 miljonu iedzīvotāju drošība un pastāvēšana. Kā vairākkārt uzsvērusi mūsu valdība un militārie komandieri, mēs esam gatavi prettriecienam vēl kādas militārās provokācijas gadījumā no Ziemeļkorejas puses.
Ķīna šķiet esam atslēga uz Ziemeļkorejas savaldīšanu. Kāda ir tās loma?
Mēs ļoti novērtējam Ķīnas konstruktīvo lomu mūsu attiecībās ar Ziemeļkoreju. Ķīna aizvien centusies pārliecināt Ziemeļkoreju atvērt durvis pastāvošās sistēmas reformām. Vienmēr esam sagaidījuši, ka Ziemeļkoreja mācīsies no Ķīnas pieredzes ekonomikas atvērtībā un attīstībā.
Vai Ziemeļkorejā partijas kontrolē varētu rasties Ķīnas modeļa kapitālisms?
Ja vien viņi pasludinātu, ka atsakās no kodolieročiem un apsolītu neprovocēt mūs. Viņi ir mūsu brāļi un māsas, mēs viņiem vēlam labu, un viņiem varētu būt sava spoža nākotne. Ja viņi turpina izstrādāt kodolieročus un provocēt mūs, viņiem nav nekādas iespējamās nākotnes. Bet, ja viņi atsakās no kodolieročiem un provokācijām, tad mēs vienmēr esam apliecinājuši, ka esam labprātīgi un gatavi viņiem palīdzēt ekonomiski nostāties uz kājām.
Kāds ir formāli komunistiskās Ķīnas iemesls aizstāvēt savu vēl vairāk apšaubāmi ideoloģisko kaimiņu?
Ķīnas loma attiecībās ar Ziemeļkoreju ir ļoti nozīmīga un iedarbīga. Tāpēc mēs gribam, lai viņu iesaiste jautājumos par Ziemeļkorejas kodolieroču programmu būtu vēl atbildīgāka un konstruktīvāka. Saprotams, ka Ķīnai reģionā ir savi ģeopolitiskie aprēķini.
Vai tas nozīmē, ka Ķīna nav ieinteresēta vienotā Korejā?
Tas nozīmē daudz ko gan attiecībā pret Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju, gan Japānu un ASV. Kā jebkurai valstij Ķīnai Austrumāzijā ir savas stratēģiskās intereses un aprēķini.
Bet es gribu uzsvērt, ka šī pēdējā neizvēlīgā militārā provokācija pret Dienvidkorejas mierīgajiem iedzīvotājiem ir pilnīgi atšķirīga no visa agrākā, un to izteikti ir kritizējusi arī Krievija. Ķīnai nebūs viegli turpināt aizstāvēt Ziemeļkoreju. Starp Pekinu un Seulu pašlaik notiek sarunas, un Ķīnu pārliecināt cenšas arī ASV, Japāna un ES. Mēs tiešām ceram uz ES, ieskaitot Latviju, pamudinājumu Ķīnai gan reģiona, gan starptautiskajā līmenī uzņemties atbildīgāku un konstruktīvāku lomu attiecībās ar Ziemeļkoreju.
Vai jums kā korejietim ir komentārs par Phenjanas komunismu - cik ideoloģisks tas aizvien ir? No malas skatoties, tas izskatās pēc viena klana varas uzurpēšanas, kam ar darbaļaužu brālību nav liela sakara.
Tā tas ir. Mēs ļoti uzmanīgi vērojam situācijas attīstību Ziemeļkorejā. Viņiem pašlaik ir ļoti dažāda darba kārtība, sākot ar sistēmiskām problēmām valdībā. Par to ir daudz spekulāciju, bet pašreizējai sistēmai tur ir pārāk sarežģīts fons un to iespaido tik dažādi faktori, lai to pateiktu dažos vārdos.
Kimu klans gan izceļas skaidri.
Protams, ka viņi ir viens no Ziemeļkoreju ietekmējošajiem faktoriem.
Vai Kima Čen Una nākšana pie varas pēc tēva varētu Ziemeļkorejā izraisīt sacelšanos un režīma maiņu?
Neatkarīgi no tā, vai vara tiks nodota Kima Čen Ira jaunākajam dēlam, svarīga ir viņu politikas maiņa. Spekulācijas ir dažādas, tomēr neviena apliecinājuma, ka viņi savu līdzšinējo militārā spēka un konfrontācijas politiku būtu mainījuši.
Bet vai dumpis pret to visu ir iespējams?
Iespēju ir daudz. Ziemeļkorejieši ļoti cieš no diktatūras. Tomēr nav pazīmju, ka šī viena cilvēka diktatūra būtu kļuvusi trausla. Pašreizējais līderis turpina kontrolēt valsti.
Viens nākotnes scenārijs Ziemeļkorejai ir Ķīnas modeļa kapitālisms formāli komunistiskā valstī. Otrs, lai kā panākts, ir abu Koreju apvienošanās. Kurš jums šķiet ticamāks?
Kaut pašlaik nav īstais laiks par to runāt, es personīgi domāju, ka abu Koreju apvienošanās ir laika, nevis izvēles jautājums. Mēs pilnīgi noteikti būsim atkal vienoti. Bet konkrēti šobrīd ir svarīgi pārtraukt Ziemeļkorejas militārās provokācijas. Vispirms pirmo soli, pēc tam - nākamo. Laimīgā kārtā mums ir bijušas ļoti konstruktīvas konsultācijas ar Pekinu, Maskavu, Vašingtonu un Tokiju, un gan Ķīnai, gan Krievijai ir pilnīgi skaidra mūsu izvēlētā politika attiecībām ar Ziemeļkoreju. Tā ka vide šīm attiecībām ir labvēlīga.