Lai cirka arēnā sanāktu skaists tīģera lēciens, vajadzīgi vismaz divi elementi. Protams, vajadzīga bungu rīboņa, cienījamā attālumā viens no otra novietoti postamenti, no kura uz kuru lēkt, nu varbūt arī degoši riņķi, lai vērstu visu pasākumu jo krāšņāku un skatītājiem aizrautu elpu. Bet, kā pa nelaimi, vajadzīgs arī otrs elements - tīģeris. Ja tā vietā būs tik vien kā mazs kaķēns ar kuslām pakaļkājām, tad, lai kā bungas rībētu, tīģera lēciens nesanāks.
Mūsu valdība ir noformulējusi Nacionālā attīstības plāna 2014.-2020. gadam galveno vadmotīvu - ekonomikas izrāviens. Tādu tīģera lēcienu. Vismaz kā uzstādījums tas noteikti priecē, jo citādi tāda stagnējoša purva smaciņa Latvijā jau kļuva gandrīz nepanesama, ne velti daudzi iedzīvotāji pret to protestē ar lidmašīnas biļetēm braucienam vienā virzienā. Arī atsauksmes publiskajā telpā izskan atzinīgas - beidzot, un uzņēmēju aprindas uz to atsaukušās cerīgi.
Protams, pateikt nav tas grūtākais uzdevums (bungas rībināt!). Valdībai vēl krietns darbs ir darāms. Pirmkārt, ekonomika mīl skaitļus, precīzāk sakot, bez skaitļiem tā vispār nav nekāda ekonomika, bet gan tik vien kā romantiska lirika. Tas nozīmē, ka topošā Nacionālā attīstības plāna ietvaros ir jānosauc skaidri skaitļi - kādu kopprodukta pieaugumu, kādu nodarbinātības pieaugumu, kādu vidējās algas pieaugumu, kādus eksporta rādītājus, kādas nabadzības indeksa izmaiņas mēs definēsim par izrāvienu. Un šiem skaitļiem - aukstiem un nepielūdzamiem - ir jākļūst par galveno valdību, tagadējās un nākamo, darbu cenzoriem, kam jāpakārto viss pārējais. Ja nebūs skaitļu, tad tuvākos gadus pavadīsim savstarpējo interpretāciju cīņās par to - esam izrāvušies vai ne, pietiekami vai nepietiekami darīts vai nedarīts. Un galvenais - nebūs skaidrs, kur konkrētajā brīdī īsti atrodamies.
Otrkārt, ja jau tieši ekonomiskais izrāviens ir pasludināts par virsuzdevumu, ir jāizrevidē visi daudzie valstī esošie dažādo politiku plāni, savācot tos tādā kā zināmā dūrē zem to pašu manis jau pieminēto skaitļu cietas virsvadības. Gan kultūras, gan izglītības, gan pašvaldību un vides aizsardzības, gan reģionālo attiecību un citu politiku plāni un plāniņi. Un, protams, ārpolitiku, bez kuras pakārtotības ekonomiskajām interesēm mūsdienu atvērtajā pasaulē nekāds izrāviens principā nevar sanākt. Globālā konkurence sentimentus nepazīst.
Un, kad plāni sakārtoti, tad nāk tas grūtākais - ir jāvienojas par instrumentiem un, galvenais, prasmīgi tie jāizmanto. Tas ir piņķerīgas ikdienas konkrēts darbs, kad valdībai jāspēj samērot ikvienu savu rīcību ar pašas plānos izvirzītajiem mērķiem, vēl vairāk - katru dienu jāizdomā kas jauns šo mērķu sasniegšanai, jo šis lēciens nebūt nebūs vienkāršs brīvais planējums no punkta A uz punktu B, drīzāk tas būs līdzīgi brišanai ar smagām kājām cauri smagnējai zemei. Bez plašas gan organizētu, gan neorganizētu sociālo partneru un savu lietu ekspertu iesaistes neviena valdība ar šādiem saviem uzdevumiem galā netiks. Tāpat kā netiks galā ar to tikai vienas savas partijas interešu aplociņa ietvaros.
Bet ir vēl viens cits būtisks jautājums - vai un cik mēs individuāli katrs saprotam, ko tas īsti nozīmē - ekonomikas izrāviens, tīģera lēciens. Un galvenais, vai apzināmies, ka pati par sevi neviena valdība nekur tālu neizrausies un neaizlēks. Ja mēs vienkārši sēdēsim un skatīsimies - sak, interesanti, kā viņiem tur viss sanāks. Cik tālu viņi tur aizlēks, ja sanāks, aplaudēsim, ja nesanāks - svilpsim. Kā uz svešiem svētkiem saaicināti bērni.
Vai mēs katrs esam gatavi savam individuālajam tīģera lēcienam? Pielikt punktu (vai vismaz nolemt to darīt) savai personiskajai nīkuļošanai? No pabalsta līdz pabalstam, no algas līdz algai, no valsts pasūtījuma līdz valsts pasūtījumam, no veiksmes līdz veiksmei... Nolemt atrast darbu par katru cenu, nolemt mācīties vai darīt ko citu, lai atrastu darbu ar lielāku algu, nolemt sākt pašam savu biznesu vai - ja tāds bizness jau ir - nepirkt jaunu luksusa automašīnu, vai nenoguldīt naudu kur Šveicē uz procentiem, bet ieguldīt to biznesa paplašināšanā, dot citiem cilvēkiem darbu, attīstīt jaunas idejas un izvirzīt sev pašam jaunus izaicinājumus. Protams, arī atgriezties Latvijā, un nevis tad, kad te viss ziedēs un plauks, bet - kad līdumi tikai plēšas.
Un visiem kopā - atteikties no tās mūžam pārestības saņēmušo un nesaprasto lomas, no tieksmes par visu skaidroties un attaisnoties, justies vainīgiem vai vainot citus, mūžīgi atskatīties pār plecu.
Jo jautājums jau nav tikai par to, vai valdība ir gatava izrāvienam un vai tas būs vai nebūs uzrakstīts uz papīra un skaisti nosaukts. Jautājums ir par to, vai tīģera lēcienam ir gatava nācija. Lai nesanāk, kā tajā hrestomātiskajā Nīčes pastāstā - mēs jums spēlējām, bet jūs nedejojāt.