«No treniņnometnes atlidojām dažas dienas agrāk, nekā sākotnēji bija plānots. Vispirms bijām deviņi sparingpartneri. Pirmajā nedēļā atsijājās divi, kuri īsti nebija gatavi un pēc stila līdzīgi Povetkinam. Pēc tam atsijāja vēl divus, un palikām piecatā. Sparingojām, līdz viņš atstāja divus vieglākos partnerus un tos, kuri ir ātri, bet bez sitiena. Tos, kas nekaujas. Acīmredzot viņš sevi pasargāja, lai pēdējā brīdī nedabūtu kādu traumu. Tā boksā mēdz būt. Līdzīgi nesen bija Deividam Hejam, kuram treniņā pirms cīņas pret Taisonu Fjuriju pārsita uzaci, tāpēc toreiz cīņu nācās atcelt.»
Cik nopietni sparingā boksējaties?
Ir, protams, dažādi ierobežojumi. Piemēram, nedrīkst netīri iet uz priekšu ar galvu. Galvenais ir maksimāli izvairīties no savainojuma iespējas, taču boksējam par visiem simt procentiem. Nešaubīgi. Vienmēr viņam ir vēlme dabūt savu pretinieku gar zemi.
Esi kritis?
Tpu, tpu, tpu, mani viņam vēl nav izdevies nogāzt. Taču reiz bija kāds anglis, kuram Kļičko sparingā salauza degunu. Tad viņam kompensācijā bija iespēja palikt vēl nedēļu tajā viesnīcā un izbaudīt tās labumus.
Kāda ir sajūta, atrodoties ringā pret bokseriem, kurus uzskata par labākajiem pasaulē?
Ar Vladimiru vienmēr ir ļoti saspringtas cīņas. Vitālijs, man šķiet, nekad sparingā neboksē ar simtprocentīgu atdevi. Viņš pasaudzē sevi, savas rokas un veselību. Ar Vladimiru nekad nevar atslābt, vienmēr jābūt pilnībā gatavam. Jāatzīst, ka šādos sparingos pret Kļičko neko daudz iemācīties nevar. Katrs pret viņu stāvam pa trim četriem raundiem un strādājam uz viņu. Tehnisko pieredzi gūst viņš. Man, cīnoties pret viņiem, vairāk tiek psiholoģiskā pieredze.
Cīņas pret Kļičko treniņos ir smagākas par oficiālajām cīņām, kuras aizvadi ringā?
Tas ir kā diena pret nakti. To pat nevar salīdzināt. Vladimiram ir pavisam cits ātrums, pavisam cits sitiena spēks, pavisam cita distances izjūta. Vladimiram ir ļoti grūti trāpīt, jo viņam ir auguma, roku garuma priekšrocības, turklāt, pats svarīgākais, viņš visas savas dabas dotības prot simtprocentīgi izmantot.
Ar ko esi izpelnījies to, ka jau septīto reizi biji sparingot ar brāļiem Kļičko?
Tas ir ļoti atkarīgs no viņu kārtējā pretinieka. Pirms Vladimira cīņas pret [divmetrīgo poli Mariusu] Vahu nevarēju būt īpaši noderīgs, jo tika piemeklēti attiecīga auguma sparingpartneri. Mani trumpji ir ātruma īpašības, citiem spēks. Tā viņi to treniņgrafiku saliek kopā. Sakombinē, kurš iet pirmais, kurš otrais, lai maksimāli sagatavotos savam pretiniekam.
Kā šī sadarbība sākās?
Sanāca, ka pirmo reizi braucu pie pasaules čempiona kategorijā līdz deviņdesmit vienam kilogramam Olas Afolabi, kurš trenējās reizē ar Vitāliju Kļičko. Toreiz mani pamanīja viņa treneris, kurš pēc pāris mēnešiem piedāvāja sparingot pirms Kļičko cīņas pret poli Tomasu Adameku. No sākuma domāju, ka jābrauc atkal pie Afolabi. Vēl pārprasīju - vai tiešām ar Vitāliju? Toreiz tieši pirms tam saslimu, varbūt pat satraukuma dēļ, un jau apsvēru domu nebraukt. Sieva stingri pateica: nē, tev ir jābrauc. Tā ir tava iespēja parādīt sevi. Paklausīju un aizbraucu. Laikam jau sevi labi parādīju. Tā arī sākās mana karjera, trenējoties pie brāļiem Kļičko.
Kā juties ringā pirmajā reizē?
Pat īsti neatceros pašu treniņu. Vairāk atmiņā ir tas satraukums: kā būs? Kā boksēt? Tie taču ir Kļičko! Sparingojot jau jāapzinās, ka pret viņu nav jāboksē vienpadsmit raundi. Kārtīgi pastrādā savus trīs četrus raundus un centies sevi tajos maksimāli parādīt. Šādi treniņi ļauj iegūt rūdījumu cīņai pret augstas raudzes pretiniekiem.
Cik liels ir finansiālais ieguvums?
Jā, viņi par sparingiem maksā. Man pēdējās reizes gan tas bija svarīgāk pārliecības dēļ, jo drīz pēc šiem sparingiem man pašam bija nozīmīgas cīņas. Šoreiz palūdzu, lai līdzi varētu braukt arī mans treneris Vasilijs Čerņigovs. Finansiālais ieguvums tāpēc bija neliels, jo faktiski visa summa aizgāja par treneri, kuram arī jāmaksā par viesnīcu, ceļu. Šobrīd boksā cenšos darīt visu tā, lai pats gūtu maksimāli lielu pieredzi sev un trenerim, kurš pēc tam šo pieredzi treniņos ar Kļičko vai nometnē Amerikā varētu dot tālāk jaunatnei, audzināt nākamos čempionus. Par pelnīšanu boksā vēl nedomāju.
Kurš no brāļiem Kļičko ir spēcīgāks?
Viņi paši apgalvo, ka to nekad neviens neuzzinās. Es pats joprojām uzskatu, ka Vladimirs ir fiziski stiprāks, bet Vitālijs ir raksturā spēcīgāks. Savstarpējā cīņā es dotu piecdesmit pret piecdesmit.
Kas ir viņu panākumu pamatā?
Tas ir ļoti smags darbs, treniņos ieguldītais. Protams, ir arī ļoti labi dabas dotumi - augums, garas rokas. Tādi gan ir daudziem bokseriem, taču ne visi to prot pilnvērtīgi izmantot. Brāļi ir tikuši pie labiem treneriem, izgājuši pamatīgu skolu, tāpēc arī prot to izmantot.
Kļičko ir lieli panākumi, bet arī tev par savu līdzšinējo karjeru profesionālajā boksā, šķiet, nav jākaunas - esi piedzīvojis tikai vienu zaudējumu!
Nu, tas viens zaudējums jau nemaz nav oficiāli ieskaitīts, līdzīgi kā vairākas uzvaras. Bigger's Better turnīros gūtās, kas sākotnēji bija, bet beigu beigās nebija iekļauts oficiālajā reitingā. No divdesmit vienas cīņas man ir ieliktas tikai desmit. Sajūta ir līdzīga, it kā būtu vairākus gadus strādājis par krāvēju, bet, pārejot uz citu darbu, manā darba grāmatiņā tas nebūtu ierakstīts. Tam gan ir savs pamats, jo Bigger's Better tomēr ir trīs raundu cīņas, bet nopietnas profesionālās cīņas sākas no četriem raundiem. Manu 250 amatieru līmenī aizvadīto cīņu jau arī nav reitingā.
Cik liels zaudējums ir šo Bigger's Better cīņu neiekļaušana reitingā?
Pašlaik Bigger's Better vairs nestartēju, boksēju tikai profesionāli. Tā bija sava veida sevis parādīšana īstajiem cilvēkiem, lai varētu iet tālāk, tas arī izdevās. Uzskatu, ka viss notiek uz labu. Pēc uzvaras Bigger's Better parakstīju līgumu ar Eurosport. Atteicos no honorāriem, lai veidotu karjeru. Radās iespēja aizvadīt cīņas, un nu piedalīšos arī cīņā par titulu. Tas ir ļoti liels solis uz priekšu. Šai cīņai kārtīgi jāsagatavojas, komandai jābūt saliedētai.
Vai šajā gadā izdevies izdarīt visu plānoto, lai nonāktu pie šīs titulcīņas?
Principā viss bija kārtībā, izņemot nometni Amerikā. Uz turieni gan sanāks braukt vēl, tāpēc tur gūtā pieredze nākotnē noderēs. Zināsim, ko darīt labāk. Pie kādiem treneriem braukt, kādos apstākļos trenēties, kad sākas un beidzas aklimatizācija. Arī pēdējā cīņa pret Francijas bokseri Džeremiju Vanā nebija tāda, kā plānots. Tikko bijām atbraukuši no Amerikas un tikai pamazām sākām rāpties ārā no fiziskās bedres. Sākotnēji bija paredzēts cits pretinieks, bet pēdējā brīdī parādījās tas francūzis. Nebija ne atbilstošu sparinga partneru, ne īpašas gatavošanās. Izgājām uz veco raugu.
Kā notiek tavu pretinieku piemeklēšana?
Ar to nodarbojas mani promoteri un menedžeri, pats nelienu tur iekšā.
Liela daļa pretinieku bija jau gados…
Vai tad 35 gadi ir vecums? Vladimirs Kļičko šajā vecumā bija tieši savos spēka gados. Man šķiet, ka spēka sportā tieši šajā laikā parādās īstais briedums.
Ko bokserim nozīmē čempiona josta?
Tas, protams, ir milzu solis karjerā. Ne tikai pati cīņa, bet arī visa gatavošanās, psiholoģiskā noskaņošanās. Tāpēc šobrīd par tālāko nākotni nedomāju. Viss ir pakārtots tam, lai cīņas laikā būtu maksimāli gatavs.
Kas tā īsti ir par jostu? Parasti kā prestižākās tiek nosauktas WBO, WBA, WBC un IBF jostas.
Tas jau nenozīmē, ka cīnīšos par parastu siksnu (smejas). Šī josta bijusi vairākiem slaveniem bokseriem, kā Rojam Džonsam, Oskaram de la Hojam. Latviešiem pagaidām vēl nav bijis pasaules čempiona jostas, tāpēc tas ir tāds principiāls solis to paveikt.
Kādi vēl ir tavi mērķi boksā?
Sportā un dzīvē jau svarīgākais, lai būtu mērķis. Man to ir ļoti daudz. Šobrīd gan koncentrējos tikai uz vienu. Jāsasniedz tas, un tad jau var domāt un darboties tālāk.
Parasti sportisti sapņo par olimpiskajām spēlēm. Vai tas pēc profesionālo bokseru pielaišanas olimpiskajām sacensībām kļūst aktuāls arī tev?
Es, protams, esmu par, taču tur vēl ir pietiekami daudz neskaidrību, lai kaut ko plānotu. Viņiem pašiem vispirms ir viss jāizdomā, tad varēsim lemt mēs. Tas, protams, būtu interesantāk, nekā šīs sacensības ir notikušas līdz šim.
Viņiem - tas ir Olimpiskajai komitejai vai boksa sabiedrībai?
Tur ir trīs puses - Olimpiskā komiteja, profesionālā boksa federācija un amatieru boksa federācija. Tas saistīts ar komerciju, kur arī vienmēr sākas visas nesaskaņas. Par olimpisko čempionu jau parasti grib kaut kādu itāli. Jo mazāka konkurence, jo lielāka iespēja viņam to medaļu iegūt.
Ar boksu joprojām nepelni?
Tā jau vajadzētu pelnīt. Gan par sadarbību ar Eurosport, gan par dalību cīņās, taču esam noslēguši līgumu, lai veidotu manu karjeru. Kad rokās būs tituls, tad jau varēs sākt domāt par pelnīšanu. Protams, tik daudz jau sanāk, lai samaksātu treneriem un kaut ko varētu arī apēst. Šobrīd galvenais ir pēc kaut kā tiekties.
Kā bokss šobrīd sadzīvo ar pamatdarbu Valsts policijā?
Lielu problēmu nav. Šobrīd ir nedaudz vieglāk nekā agrāk, jo mani pārcēla uz iekšdarbiem. Vairs nav jāstaigā patruļās lietū vai sniegā, tas radīja arī veselības problēmas. Vairs nav jāstrādā arī diennakts maiņas, bet tikai līdz pieciem, tāpēc jau vakarā varu trenēties.
Iekšdarbos droši vien retāk nākas izmantot boksa iemaņas?
Jā. (Smejas.) Patruļā ejot, jau arī neboksējos. Policijas formā mani neatpazīst kā bokseri. Ringā izskatos citādi. Bokseri parasti visiem asociējas ar salauztu degunu, dusmīgu seju. Es parasti esmu priecīgs, tāpēc drīzāk varētu padomāt, ka brīvajā laikā spēlēju vijoli.
Policistiem nav jābūt dusmīgiem?
Noteiktās situācijās jābūt, bet, ja visu laiku būsi dusmīgs, bērni baidīsies. Mūsu uzdevums jau ir aizsargāt no sliktā, nevis pašiem tādiem būt.