Viņas koncertā _Arēnā Rīga_ pavadījumu spēlēja Kārļa Lāča grupa, _City Jazz Big Band_ un Latvijas Nacionālās operas orķestra stīgu grupa diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Skaņa bija tuvu ideālai, kas _Arēnā_ vispār ir retums.
Mūziķes ambīcijas un «lielummānija» atbilst viņas talantam: priekšnesuma pirmajā daļā Linda reanimēja sen nedzirdētas dziesmas no debijas albuma Let's Go Insane (2000) un izpildīja diska Chameleon (2008) un izlases Divi (2010) labākās kompozīcijas, kuras pati sacerējusi. Var tikai priecāties, ka Latvijā ir dziedātāja, kura var kļūt populāra un cienījama, pat ja viņa neizmanto Raimonda Paula pakalpojumus un neekspluatē latviešu estrādes mantojumu. Viņa skatās ārzemju populārās mūzikas mantojuma virzienā: Leonarda Koena Hallelujah, Kurta Kobeina Smells Like Teen Spirit, Džeimsa Brauna It's a Man's Man's Man's World, Džonijas Mičelas Both Sides Now - šīs un daudzas citas klasiskās dziesmas piepildīja programmas otro daļu. Taču ir interesantāk klausīties Lindas oriģinālo materiālu, nevis nodrillētus importa šlāgerus, kā, piemēram, Light My Fire un It's Oh So Quiet. Skaidrs, ka, dziedot Laizas Minelli Mein Herr, Linda ielec pavisam citā lomā - viņa kļūst par spožu dziedošu aktrisi, kurai ir vieta nevis Skanstes ielas rajonā, bet Brodvejā. Dziedot The Black Eyed Peas solistes Fērgijas izpildīto Be Italian no kinomūzikla Deviņi, Linda pārvēršas par burleska dīvu. Savukārt, kad viņa kopā ar Goran Goru izpilda pašu sacerēto balādi I Do, Lindai nekas nav jātēlo - tā ir viņa pati. Šī dziesma ir absolūti brīnišķīga - tajā var dzirdēt Lindas elpu un rodas sajūta, ka viņa dzied tev ausī, pat ja sēdi Arēnas tālākajā sektorā.
Iespējams, I Do ir laikmetīgākais un progresīvākais skaņdarbs Lindas repertuārā, kas kopumā ir ļoti tradicionāls, neizaicinošs un pat konservatīvs. Dziedātāja reti iziet ārpus džezīgas estrādes rāmjiem un ļaujas eksperimentiem mūzikā. Viņas vēstījumu klausītājiem var interpretēt šādi - tendences mainās, bet sievišķīgums, skaistums, gaumes izjūta un tiekšanās pēc kvalitātes ir mūžīgas.