Situācija attiecībā uz studiju programmu akreditāciju ir nopietnāka, nekā to mēģina raksturot Izglītības un zinātnes ministrijas amatpersonas. Jo tas purvs un mudžeklis, kas tagad ir radīts ar studiju programmu akreditācijas savlaicīgu neieviešanu, ir baiss. Ar katru brīdi kļūst grūtāk saprast, kā to legāli korektā veidā, ar minimāliem riskiem par pārsūdzībām vai apelācijām, vispār var ieviest. Šobrīd manā ieskatā vienīgais pareizais risinājums ir šos Eiropas sociālā fonda projekta ietvaros iegūtos vērtējumus pa taisno izmantot. Tādus, kādi tie ir. Kopā ar augstskolu dotajiem komentāriem, precizējumiem. To visu izskatīt akreditācijas komisijai un sākt pieņemt lēmumus par studiju virzienu akreditēšanu. Ja nevar pieņemt lēmumu, ja akreditācijas komisija konstatē, ka informācijas trūkst, tikai tad var sākt domāt, vai izmantot to pilnvaroto institūciju, kurā varbūt būs šī vācu firma, ar kuru līgums gan vēl nav noslēgts. Tikai tas ir vienīgais veids. Un ja to nekavējoši uzsāk, tad vēl var saprast, kādā veidā saprātīgos termiņos mēs varētu veikt akreditāciju.
Bet Izglītības ministrija var piedāvāt šos ekspertu vērtējumus izmantot daļēji.
Tas ir pilnīgs strupceļš. Un draud ar krahu visai akreditācijas sistēmai. Jo tas nozīmē, ka ir jāizstrādā un juridiski jāapstiprina jauna sistēma. Un tas būs augonis ar nebeidzamām apelācijām. Plus finansiāli zaudējumi. Vācieši šeit nebrauc ar labdarību nodarboties. Viņi brauc pelnīt naudu. Es nevaru iedomāties, ja viņiem noliek priekšā vērtējumu par 860 programmām, par kuru viņi var dabūt 175 latus par katras programmas atkārtotu izskatīšanu, ka viņi teiks, nē, nu, ziniet, ar 95% viss ir kārtībā, bet 5% kaut kas jāpamaina. Jo tad viņi būs pateikuši - mums jūsu nauda nav vajadzīga. Ja privātai firmai pašai ļauj izlemt, vai tā saņem vēl papildu naudu par katru programmu, ko atzīst par nepilnīgu, tad, manuprāt, tur jau a priori ir ielikts milzīgs interešu konflikts. Skaidrs, ka viņi teiks, ka vēl vajag izvērtēt, jo viņi par to saņem naudu!
Viņi teiks, ka ne tikai vajag vēl izvērtēt, bet vēl padziļināti izvērtēt!
Es domāju, ka šeit mums vajadzētu atteikties no mānīgām domām, ka, vēl padziļināti šo lietu izpētot, mēs nonāksim pie lielākas skaidrības. Jo runa nav par vienu vai diviem, vai desmit atsevišķiem studiju virzieniem, bet par vienas sistēmas nomaiņu ar otru sistēmu. Te ir runa par apmēram 250 studiju virzieniem. Un šādā situācijā ir nepieciešami pavisam cita veida risinājumi, ko nosaka mēroga efekti. Un tāpēc ne velti izskan viedokļi, ka varbūt būtu bijis pareizāk parlamentam nevis nolemt izmantot šī projekta rezultātus, uz kuru pamata sākt akreditāciju, bet būtu bijis pareizāk pateikt, ka, pamatojoties uz šī projekta rezultātiem, visas programmas vienkārši jau ir sadalītas studiju virzieniem. Un pateikt, ka no 2013. gada 1. janvāra visi studiju virzieni jau ir akreditēti. Un tad sākt jaunu dzīvi. Tagad tas ir ierauts vienkārši nebeidzamā turbulencē.
Bet, ja tagad notiek pilnīga pārvērtēšanas izgāšanās, vai kādu laiku nevar pagarināt esošo akreditāciju?
Pagarināt kādu laiku var. Un tāds tagad mērķis ir arī Saeimā, to nedaudz pagarināt. Kamēr pagarinājums ir spēkā, viss ir kārtībā. Un teorētiski pagarināt var perpetuum - kaut mūžīgi. Bet augstākā izglītība nestāv uz vietas, rodas jauni virzieni, un esošie vērtējumi zaudē aktualitāti. Ja kāds domā, ka ilgstoši var neko nedarīt, viņš maldās.
Vai jūs redzat pamatojumu tam, ka auditorfirmas veiktajam studiju izvērtējuma auditam ir noteikts ierobežotas pieejamības statuss?
Godīgi sakot, es neredzu. Jo pamatā visi fakti, ko satur šis dokuments, ir publiski pieejami. Un es nevaru saprast, kā konfidenciāla var būt publiski pieejamas informācijas interpretācija. Man ir grūti pateikt, kāpēc šim dokumentam ir noteikts konfidencialitātes statuss. Jā, nu te ir rakstīts «konfidenciāli», un ziņojums satur ierobežotas pieejamības informāciju.
Tad jau jūs neko daudz nevarat komentēt?
Bet, tā kā man neviens nav pateicis, kura te ir tā ierobežotas pieejamības informācija, varu izteikt savas domas. Vispirms es uzskatu, ka šāds pētījums, ko veica Deloitte, no Latvijas likumu viedokļa vispār nevarēja tapt. Jo šeit ir jāņem vērā gan Iepirkuma likuma, gan valsts pārvaldes iekārtas likumu normas. Un šeit tās noteikti nav ņemtas vērā. Jo nekādā gadījumā valsts nedrīkst deleģēt privātai firmai valsts pārvaldes uzraudzības funkcijas, respektīvi, audita funkcijas par Augstākās izglītības padomi, kas ir neatkarīga valsts institūcija. Tāpēc mēs gatavojam pieteikumu Ģenerālprokuratūrai. Tas, ka tā ir uzraudzības funkcija, izriet no paša dokumenta nosaukuma, turklāt arī ministrs pavadvēstulē apliecina, ka tas ir kvalitātes audits. Bet to ministrijai nav tiesību deleģēt privātfirmām un privātpersonām. Ir valsts iestādes - Valsts kontrole, Valsts izglītības attīstības aģentūra, attiecīga audita daļa Finanšu ministrijā. Ja ministrija nedrīkst slēgt šādu līgumu ar privātfirmu, tad tam iztērētie 20 000 latu bez PVN ir uzskatāmi par izšķērdētiem.
Un tomēr, kā vērtējat tos pārmetumus, kas izskan šajā auditā?
Mani tie pārsteidz. Deloitte ir izveidojusi pati savu interešu konflikta izpratni un definīciju, kas nav balstīta ne Latvijas normatīvajos aktos, nedz arī Eiropas Savienības tiesību aktos. Dokumentus viņi ir vērtējuši nevis attiecībā pret likumu, bet pret savu izpratni. Turklāt svarīgi zināt, kāda kvalifikācija ir pašiem Deloitte ekspertiem. Nekur nav rakstīts, ne kas viņi ir, ne kāda ir viņu kvalifikācija. Bet te ir ģeniālas interpretācijas.
Piemēram, eksperts ir vērtējis Rīgas Stradiņa universitātes psiholoģijas programmu. Un iedomājieties, kāds ir pārmetums, ka viņam ir interešu konflikts! Ka viņš ir darba, vides, sociālās aprūpes institūcijās veselības aprūpes programmā vienos kursos nolasījis vienu lekciju! Tā jau var novest līdz absurdam, ka jebkurš, kuram ir Latvijā iegūta izglītība vai kāds sakars ar to, vispār nevar vērtēt Latvijas izglītības sistēmu. Un tad kļūst saprotams, kas ir tie vienīgie, kas var vērtēt mūsu izglītības sistēmu bez interešu konflikta.