«Es jau smejos, ka uz sanāksmēm līdzi vēl nav bijis tikai vīrs,» Dace smaida. Viņas pašreizējais darbs biedrībā Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūts ļauj elastīgi savienot sabiedriskos pienākumus, Daces pašas ideālistes aizrautību un arī mājas un ģimenes dzīves menedžēšanu, kas viņai nav mazsvarīgi. Institūtā viņai arī beidzot ir sajūta, ka ar to saistītajā lauciņā viss nekad nebūs pabeigts, gatavs, sakārtots. «Man vienmēr ir paticis būt kaut kur, kur kaut kas ir jāveido no jauna. Man patīk radīšanas process,» Dace saka un atzīstas, ka brīdī, kad radīšana darbā pāriet funkcionēšanā, viņā mostas nemiers. Par savām aktivitātēm institūtā viņa teic, ka tā laikam ir kļūšana par to, par ko gribējies kļūt bērnībā, - Dace gribējusi būt skolotāja un tagad izglīto uzņēmumus par atbildīgu biznesu.
Darbā gribas jēgu
Mācoties Franču licejā, Dacei bija skaidrs, ka viņa studēs politikas zinātni Latvijas Universitātē (LU), un viņa tam ļoti mērķtiecīgi gatavojās. Taču tad sajauca datumus un nokavēja iestājeksāmenu… «Tas bija šausmīgi. Bet es iestājos Rīgas Humanitārajā institūtā, kas vēlāk tika pievienots LU, tā ka rezultātā tik un tā nokļuvu tur, kur biju gribējusi,» atceras Dace.
Viņa studijas sāka nepilna laika programmā, tāpēc paralēli meklēja darbu. Kad kursabiedrene ieminējās, ka Valsts darba inspekcija (VDI) jau labu laiku nevar atrast preses sekretāru, jo alga ir niecīga, Dace piezvanīja inspekcijas vadībai un pieteica sevi kā labu kandidāti, pati īsti nesaprotot, uz ko parakstās. Darbu viņa dabūja, pirmā alga bija ap 80 latiem, kas tiešām ir alga, ko nevar nosaukt par lielu, taču to kompensēja misijas sajūta, kas bija šādā darbavietā. «Es pārstāvu to paaudzi, kam misijas sajūta darbā ir ļoti svarīga. Viens svarīgs aspekts ir atalgojums, bet otrs svarīgs aspekts ir tas, ka tu gribi darbam redzēt jēgu. Man tas laikam ir īpaši izteikti,» Dace spriež.
Pēc pāris gadiem viņai gan sāka šķist, ka darītais visvajadzīgākais ir viņai pašai. Tas lika justies nenovērtētai, tāpēc Dace piekrita piedāvājumam kļūt par direktora padomnieci Maksātnespējas administrācijā. Arī te darbs bija saistīts ar komunikāciju, lai gan vide, cilvēki un izaicinājumi bija citi. Savukārt, kad VDI nomainījās vadība, tā aicināja Daci atgriezties. «Sapratu, ka komunikācijas, cilvēku un darba devēju izglītošanas virziens inspekcijā nu kļuvis svarīgāks nekā iepriekš,» Dace pamato lēmumu atgriezties un piebilst, ka arguments bijis arī Krišjāņa piedzimšana - pēc tās ko jaunu gribējies sākt arī darba dzīvē.
Otrais cēliens VDI bija ļoti interesants laiks, jo bija daudz dažādu projektu un ļoti plašas komunikācijas aktivitātes. Tomēr pēc laika Dace sajuta vēlmi pēc pārmaiņām, jo valsts pārvaldē jau bija strādāts diezgan ilgu laiku. Viņa saņēma darba piedāvājumu no Latvijas Basketbola savienības un kļuva tajā par Mārketinga nodaļas vadītāju. «Basketbols man no bērnības bijis laikam vienīgais sporta veids, kas interesējis - gan kā skatītāju, jo es pati ar sportu diemžēl esmu uz jūs. Tagad man bija iespēja būt tajā iekšā un kaut ko ietekmēt,» Dace stāsta. Viņas pienākumi nu saistījās ar reklāmas un mārketinga pasākumiem, kas jāorganizē spēļu turnīru ietvaros, un komunikāciju ar sponsoriem, bet tā viņai bija jauna pasaule. Izrādījās, ka ikkatra sīkākā tehniskā lieta, kā arī sportistu iesaistīšana atbalstītājiem un faniem svarīgās aktivitātēs prasa laiku un enerģiju.
Indekss kā sirdslieta
Vēlāk, sākot strādāt sabiedrisko attiecību aģentūrā Hauska&Partner, Dacei lielākais izaicinājums bija sadalīt uzmanību starp dažādiem klientiem un projektiem. Viņas stiprā puse ir fokuss, bet fokusēties uz visiem vienlīdz aktīvi bija grūti. Ikdienas lielākā daļa Dacei tomēr bija saistīta ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) projektiem, un tas viņai nozīmēja atgriešanos komforta zonā - pie darba vides, atbildīga biznesa, cilvēku izglītošanas tēmas un misijas apziņas. «Tā bija lieliska sajūta,» viņa atceras.
Viena no aktivitātēm kopā ar LBAS bija uzņēmēju labās prakses konkurss Sociāli atbildīgs uzņēmums, kas bija iedīglis vēlākajam Ilgtspējas indeksam, kurš nu tiek veidots katru gadu. Ideja Daci ļoti ievilka un aizrāva. «Mēs no dažādām organizācijām izveidojām domubiedru grupu, kas bija gatavi bez maksas ieguldīt savu laiku, nākt kopā un domāt, pēc kādiem kritērijiem vērtēt Latvijas uzņēmumus. Sapratām, ka ir dažādi topi, bet nav novērtējuma, kas ļautu saprast uzņēmumu faktisko sniegumu. Ilgtspējas indekss bija iecerēts tieši kā šāds rīks,» Dace stāsta. Kopš 2009. gada vēl aģentūras ietvaros tas kļuva par viņas sirdslietu, un Dace priecājas, ka jau pirmajos gados Latvijas uzņēmumu interese piedalīties Indeksā bija daudz lielāka nekā līdzīgos novērtējumos kaimiņvalstīs. Viņa secina, ka tas bijis gan tāpēc, ka Indeksa nosaukumā figurē vārds «ilgtspēja», ko uzņēmumi spēj uztvert kā kaut ko uz sevi attiecināmu, gan tāpēc, ka nostrādājuši viņas pašas uzkrātie kontakti - daudzi uzņēmumi teikuši: «Mēs nezinām, kas ir šis Indekss, bet piekritām piedalīties tāpēc, ka tu tur esi.»
Kā visu paspēt?
Dace godīgi atzīst, ka viņai ir nosliece uz darbaholismu - sākumā katrā darbavietā vienmēr licies, ka mazliet pietrūkst darāmā, taču viņa ātri pamanās apaugt ar darbiem, līdz beigās dara ļoti daudz. Strādājot sabiedrisko attiecību aģentūrā, viņa tomēr kādā brīdī apjauta, ka tas paņem pārāk daudz enerģijas un arvien grūtāk kļūst novilkt robežu starp darbu un privāto dzīvi. Arī bērniem un vīram bija svarīgi, lai Dace mājās būtu vairāk. Aģentūras vadība mēģināja Daci pārliecināt par palikšanu darbā, tomēr ļoti saprotoši izturējās pret viņas vēlmi vairāk pievērsties ģimenei un mājām, tāpēc piedāvāja kompromisa risinājumu - paralēli mājas dzīvei turpināt darboties ar Ilgtspējas indeksu jau kā ar atsevišķu projektu, tobrīd jau arī bija nodibināts Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūts. Dace piekrita, jo Indekss viņai ir gluži kā vēl viens pašas bērns.
Jaunā darba modeļa sākums bijis īpatnējs, jo, arī strādājot mājās, gadījies iekrist darba pārmērībās, bet, kopš Dace daļu savu aktivitāšu atkal īsteno aģentūras telpās, nošķirt darbu un privāto dzīvi izdodas gana veikli. Tiesa, viņa diezgan nopūlējusies, lai to visu saprastu un ieviestu dzīvē - kā visu paspēt un kā mājas lietām veltīt mazāk laika, bet panākt, lai māja vienmēr kārtīga, lai visiem trim bērniem vienmēr tiktu pietiekami daudz uzmanības un tā tālāk. Dace atklāj, ka domā par formātu, kā ar citām sievietēm dalīties savās atziņās un pieredzē par dzīves organizēšanu. Arī lietas, kas būtiskas viņai kā sievietei (frizieris, manikīrs, gājiens uz teātri), viņa tagad cenšas ik nedēļu mērķtiecīgi ieplānot.
Misija un atalgojums
Daces ikdiena institūtā ir gan Ilgtspējas indeksa veidošana, gan dažādu izglītības pasākumu organizēšana uzņēmumu pārstāvjiem par atbildīgu biznesu. Lauks ir ļoti plašs, turklāt Indeksa sakarā sanāk strādāt ar tā dēvētajiem nākotnes uzņēmumiem, kas redz tālāk par šodienu, tāpēc nereti izdodas aizsākt sarunu par tēmām, kuras jau pēc dažiem gadiem ir aktualitāte ne vien dažiem uzņēmumiem, bet lielai daļai biznesa vides. Šobrīd tāda tēma, piemēram, ir dažādības vadība - darbaspēka meklēšana tādās sabiedrības grupās, uz kurām iepriekš darba devēji lāgā nav skatījušies, - senioru, cilvēku ar īpašām vajadzībām vidū un tamlīdzīgi.
Dažkārt lekcijas dažādām auditorijām Dace vada arī pati un šo virzienu plāno pamazām izvērst plašumā. «Esmu arī iemācījusies pieņemt, ka varu par savu izglītojošo darbu saņemt samaksu. Institūta vadība man ir sabiedrisks pienākums, par to es nesaņemu atalgojumu un ļoti ilgi par to nevienam neteicu, jo likās, ka tad uz mani skatīsies kā uz jukušo,» Dace atklāj un saka paldies savam vīram, ka var to atļauties.
Viņa priecājas, ka darbs institūtā ļauj variēt strādāšanas vietu un laiku - viņai visproduktīvākās ir agra rīta stundas, un elastīga darba formās viņa redz vairāk jēgas nekā sēdēšanā birojā «no-līdz». «Ja runājam par lielajiem darba plusiem un gandarījumiem - katra reize, kad kāds uzņēmums uzraksta, cik vērtīgi bijis piedalīties Ilgtspējas indeksā, un kad saproti, ka tā nav tikai pieklājības frāze, ir kā svētki. Man tas ir ļoti svarīgi,» Dace saka un piebilst, ka labi padarīta darba sajūta ir arī Indeksa noslēguma ceremonijā, kad pie viena galda sēž uzņēmumu vadītāji, Ministru prezidents, ministri. Tiesa gan - valsts attieksmē pret atbildīgiem uzņēmumiem, pēc Daces domām, joprojām pietrūkst praktiska atbalsta (pat ne finansiāla, bet drīzāk tāda, ka šo uzņēmumu veikumu pamana un pasaka par to paldies). «Es gribētu, lai valsts vairāk ar savu piemēru demonstrē, ka ir svarīgi būt atbildīgam,» Dace teic. Viņasprāt, arī augstākas prasības pret biznesa vidi palielinātu atbildīgu uzņēmumu skaitu. Lai gan Dace apzinās, ka pārmaiņu procesus sabiedrībā ir grūti pasteidzināt, brīžiem pārņem nepacietība.