Ziniet, ja rīt man vairs nebūs lemts kāpt uz skatuves, es joprojām būšu laimīga māksliniece un laimīga sieviete, turklāt man ir meita.» Pagājušajā nedēļā Rīgā balerīna piedalījās 16. starptautiskā Baltijas baleta festivāla Galā koncertā Latvijas Nacionālajā operā.
Maskava. Ņujorka. Tbilisi
Nina Ananiašvili ir fenomenāla personība ar vēsturi, reputāciju un autoritāti baleta pasaulē. Gruzijas un Krievijas Tautas māksliniece, Gruzijas ārlietu ministra Grigola Vašadzes dzīvesbiedre, Tbilisi Valsts operas un baleta teātra, kā arī Tbilisi Horeogrāfijas skolas mākslinieciskā vadītāja. Baleta mākslu viņa studēja Tbilisi un Maskavā, no 1981. līdz 2004. gadam bija Lielā teātra soliste. «Par balerīnu es izveidojos, īstenojos Lielajā teātrī. Man palaimējās būt tur klāt, kad dejoja izcilās Ludmila Semeņaka, Nina Semizorova, Natālija Bessmertnova un Maija Pļisecka. Otrā svarīgākā skatuve manā dzīvē ir Metropolitēna opera Ņujorkā, kur 16 gadu, no 1993. līdz 2009. gadam, dejoju American Ballet Theatre trupā,» Dienai saka Nina Ananiašvili.
2004. gadā jaunievēlētais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili piedāvāja dejotājai kļūt par Gruzijas baleta trupas vadītāju. «Viņš tik pārliecinoši runāja par vēlmi atjaunot Gruzijas baleta slavu, kāda tā ir bijusi dejotāja, horeogrāfa un pedagoga Vahtanga Čabukiani laikā, ka es nespēju viņam atteikt, kaut gan man nebija administratīvā darba pieredzes. «Kurš mums palīdzēs, ja ne jūs?» prezidents man vaicāja. Es viņam neizvirzīju prasības, kā, piemēram: «Jūs vispirms nokārtojiet lietas teātrī, lai tur būtu gaisma, gāze un siltums, un tad es nākšu palīgā!» Es tikai prasīju finansiālu atbalstu un apsolīju, ka es trijos gados pacelšu baleta trupas līmeni. Baleta māksliniekiem beidzot sāka maksāt algu, kas ir simt reižu lielāka nekā agrāk, kad viņi vispār neko nesaņēma. No prezidenta fonda mums tika atvēlēts budžets jauniestudējumiem. Šajos gados esam iestudējuši 27 pirmizrādes. Mūsu afišā ir krievu klasika, Frederika Eštona, Augusta Burnonvila un Džordža Balančina horeogrāfiju programmas, Jirži Kiliāna un Alekseja Ratmanska baleti. Es droši varu likt Tbilisi teātra repertuāru blakus jebkura pasaules teātra repertuāram!»
Balerīnai ir 48 gadi, viņa joprojām ir brīnišķīgā formā, regulāri dejo kopā ar savu trupu Tbilisi un ārzemju viesizrādēs. «Tas ir sarežģīti - vadīt kompāniju un pašai uzturēt formu. Visgrūtākais ir atrast laiku. Kāpēc cilvēkam ir jāguļ tik ilgi? Kāpēc nevar gulēt divas četras stundas?!» viņa joko. No klasiskā repertuāra Nina ir atvadījusies tikai no Dona Kihota. «Es jūtu, ka lēciens un lidojums vairs nav tāds kā jaunībā. Es vēlos, lai skatītāji atcerētos manu Kitriju tikai vislabākajā izpildījumā. Manā repertuārā joprojām ir Gulbju ezers, Žizele, Romeo un Džuljeta, Balančina un Eštona darbi. Viesizrādes ir saplānotas, un es zinu, ka Gulbju ezerā noteikti uzstāšos līdz 2012. gadam. Man ļoti gribas dejot Jirži Kiliāna baletus, labi, ka viņam ir iestudējumi senioriem!» Nina apzinās, ka ārzemju viesizrādēs Gruzijas balets vienmēr ir gaidīts tieši viņas dēļ, tāpēc ar citām kompānijām vairs neuzstājas: «Ja publika grib redzēt mani, tai būs jāredz arī visa Gruzijas trupa.»
Deja bez intrigām
Ninas Ananiašvili starptautiskā karjera sākusies 80. gadu beigās, viņa tiek uzskatīta par pirmo kosmopolīti krievu baleta teātrī. Balerīna uzsver, ka viņai ir jautrs raksturs un runāt par traģēdijām viņai nepatīk. Tomēr Nina neslēpj, ka darbs Lielajā teātrī viņai sagādāja daudz pārdzīvojumu un smagu brīžu. «Kamēr tu esi jauna soliste, tevi var neapstiprināt izrādes sastāvā, nepaņemt līdzi uz viesizrādēm. 20 gados, kurus pavadīju Lielajā teātrī, es nodejoju tikai vienu pirmizrādi - franču horeogrāfa Pjēra Lakota Faraona meitu. Mana ārzemju pase glabājās Lielā teātra seifā, un es nevarēju izbraukt no valsts. Vīra draugi palīdzēja nokārtot otru ārzemju pasi, un es sajutos brīvāka - izlidoju ārā no būra.»
Paliekot Lielā teātra štatā, Nina Ananiašvili dejoja kopā ar Džordža Balančina trupu New York City Ballet, piedalījās American Ballet Theatre iestudējumos, uzstājās uz Koventgārdena operas skatuves Londonā kopā ar Karalisko baletu, Kopenhāgenā - kopā ar Dānijas Karalisko baletu. Katrā valstī viņa apguva lokāli nozīmīgāko repertuāru: ASV - Džordža Balančina, Bena Stīvensona un Marka Morisa horeogrāfiju, Dānijā - Augusta Burnonvila vēsturiskos baletus, Lielbritānijā - XX gadsimta vidus klasiķu Frederika Eštona un Keneta Makmilana šedevrus. Kamēr Maskavā Ninai nebija lomu, viņa paplašināja savu repertuāru Rietumos un neiesaistījās nekādās intrigās Lielajā teātrī. Savas mākslinieciskās prioritātes viņai bija svarīgākas. Nina Ananiašvili atklāja pasaulei krievu horeogrāfu Alekseju Ratmanski, pasūtot viņam pirmos oriģinālbaletus. «Tās izrādes ir un paliek manējās, lai kura dejotāja pēc tam tās izpildītu - viņa jebkurā gadījumā atkārtos mani,» piebilst Nina.
Kad balerīna kļuva par pasaules superzvaigzni, viņas pozīcijas nostiprinājās arī Lielajā teātrī. Sakari ar vadošajām pasaules trupām māksliniecei nodrošināja ne tikai iespēju izpausties sev visinteresantākajā repertuārā, bet arī materiālo neatkarību. «Es kopā ar savu pastāvīgo skatuves partneri Alekseju Fadeječevu centos pārliecināt kolēģus no Lielā teātra un Marijas teātra nepiekrist piedāvājumiem dejot kaut kur par 100 vai 200 dolāriem. Tas nav cienīgi! Mums visi zvanīja un prasīja: kāda cena ir jānosauc? Es teicu: tā ir jūsu izvēle, taču nevērtējiet sevi par zemu.»
Priekā!
Kopā ar vīru Nina Ananiašvili ir jau 23 gadus. «Mūsu laulības pirmos 20 gadus viņš pilnībā veltīja man - būdams jurists un diplomāts, palīdzēja kārtot visus starptautiskos līgumus un organizēt viesizrādes, viņš nepalaida garām nevienu manu uzstāšanos. Jau trešo gadu viņš ieņem Gruzijas ārlietu ministra amatu, un patlaban mēs visbiežāk satiekamies uz pusstundu lidostā,»stāsta balerīna. Viņu meitai Jeļenai ir pieci gadi, viņa iet vienā bērnudārzā kopā ar Gruzijas prezidenta dēlu Nikolosu, kura krustvecāki ir Nina Ananiašvili un Ukrainas bijušais prezidents Viktors Juščenko.
Ninai un viņas dzīvesbiedram Kahetijas reģionā ir sava vīna darītava Vashadze & Brothers. «Tas ir mana vīra hobijs, nevis bizness. Vīnogulāji aizņem 70 hektāru. Pudeles sākām pildīt tikai pirms diviem gadiem - vienai ģimenei tomēr ir par daudz vīna, tāpēc jādalās!» Viņi audzē vīnogu šķirnes Cabernet Sauvignon, Merlot, Malbec un Saperavi, kā arī atjauno senas gruzīnu šķirnes Kisi, Khikhvi un Mtsvane. «Esmu sapratusi, ka mans sapnis ir sēdēt vīnogulājos Kahetijā, smēķēt cigāru, degustēt un pārstāvēt Gruzijas vīnus, apceļot pasauli un baudīt dzīvi!»