Astanā notikušā EDSO samita izgāšanās un šonedēļ vēl gaidāmais, bet jau paredzamais fiasko Kankunā ANO Klimata pārmaiņu konferencē ļauj formulēt divas principiālas patiesības. Pirmkārt, globalizācija galvenokārt attiecas uz tehnoloģijām un ar tām saistītām ietekmēm (negatīvās ieskaitot), kādas viens globālais spēlētājs atstāj uz citiem, bet daudz mazāk un neiedarbīgāk - uz domāšanu un attieksmi, kas cilvēkos un valstu politikās ir tā pati vecā - viensētnieciskā. Otrkārt, pat bez sevišķa ideālisma un sentimenta pavisam pragmatisku apsvērumu dēļ ir jāatzīst, ka pastāvošie EDSO un ANO formāti ar visām to nepilnībām ir labākais, kas mums ir, un atliek tikai stūrgalvīgi turpināt, kamēr iemācīsimies sadarboties.
Ja negribēsim, tiksim piespiesti, un dabas anomālijas Eiropā un citviet Kankunas strīdiem par Kioto protokolu un «siltumnīcas gāzu» izmešiem ir draudīgs fons. Ignorēts tas kļūs par ļaunu apburto loku, kur sagandētais klimats ar tā izraisītajām netipiski bargajām ziemām vairos energopatēriņu, kas savukārt liks pieaugt fosilo resursu eksportētāju nozīmei pasaulē. Un tas ir jau pierādīts fakts, ka Valda Zatlera Astanā piesauktā demokrātija, likuma vara un cilvēktiesības ir apgriezti proporcionālas noteiktas zemes atkarībai no fosilo resursu eksporta, kas starptautiskā līmenī līdzi nes bramanību un aroganci.
Globālajā cilvēkvidē klimats ir pavēss, un nekas cits to nesasildīs, kā vien pašu neatlaidīga un turpinoša rosīšanās, sākot ar «smadzeņu kustināšanu».