Jo «veiksmes stāsta» un «stabilitātes» sludināšanas laiks ir pagājis.
Veiksmes nebija? Mums nevajag stabilitāti?
Redziet, kad jūs slīkstat, kā tas ar valsti bija 2008. gada pašās beigās, kad decembrī vien Latvijas Bankā izņēma apmēram 23% latu seguma, kad gruva bankas visā Rietumu pasaulē, ne tikai pie mums, draudēja apstāties ražošana un, ja jums izdodas izglābties, pašam izmisīgi kārpoties un saņemot palīdzīgu roku no Eiropas Savienības un Starptautiskā Valūtas fonda, protams, tā ir veiksme. Būtu muļķīgi to noliegt.
Būdams Briselē, es to ne sevišķi uzsvēru, bet reāli viss izšķīrās naktī uz 2008. gada Ziemassvētkiem. Mums nācās parakstīt līgumu ar Valūtas fondu un Eiropas Komisiju, kas, kā tagad saka, sakonsolidēja budžetu uz 6% no kopprodukta. To izdarīja mana valdība. Naktī nodrošinājām parlamenta balsojumu, kurā tagadējās Vienotības deputāti balsoja pret. Tad, kad atnāca Dombrovskis un Jaunais laiks (tad vēl nebija Vienotības, tā tapa vēlāk), viņi faktiski turpināja pildīt noslēgto līgumu. Un tad jau viņiem nācās aicināt deputātus balsot par tā papildinājumiem un grozījumiem. Nācās mainīt savu lomu...
Īpaši vēl tagad, kad dzirdu, ka Vienotības toreizējie un tagadējie deputāti sludina sevi par «nācijas glābējiem», gribu viņiem un citiem atgādināt, ka Latvijai pašā grūtākajā krīzes brīdī viņi balsoja pret glābšanas plānu. Ja neticat, uzprasiet Valdim Zatleram, kurš kā Valsts prezidents mēģināja panākt visu partiju atbalstu šim plānam 2008. gada Ziemassvētkos.
Protams, es atzīstu Dombrovska nopelnus, jo turpināt un sekmīgi nobeigt programmu nebija viegli. Arī izšķirošajā balsojumā viņš nepiedalījās, jo bija Briselē. Taču Repšes «pret» balsojumu vēl tagad nesaprotu, jo situācijas kritiskumu tajā naktī viņš kā bijušais Latvijas Bankas prezidents zināja. Kurš tagad piesavinās laurus, ir viena lieta, bet ir jābūt pietiekami godīgam pret vēsturi.
Taču tā ir pagātne. Kāpēc to pieminat, atbildot uz pirmo jautājumu?
Tāpēc, ka tad, kad esat izglābies, tā veiksmes sajūta ir, bet jūs nedrīkstat to ilgi vilkt garumā. Iedomājieties situāciju: izkāpjat no upes, esat nosalis, mašīna ar daļu no jūsu iedzīves noslīkusi. Upei blakus ir ceļš, pa kuru brauc samērā skaistas mašīnas uz daudz labāku vietu. Jums ir alternatīva: vai nu mēģināt ko darīt uz vietas, lai tiktu tajā līmenī, kur bijāt, pat labākā, vai braukt prom uz labāku vietu uzreiz.
Tāpēc jau teiciens par «veiksmes stāstu» kaitina cilvēkus - kad izglābies, O. K., bet tu nevari ilgi stāvēt uz vietas un par to vien skandināt.
Kāpēc tomēr skandina?
Tagad to dara politiskās pašsaglabāšanās dēļ. Es Vienotību saprotu: mums ir veiksmes stāsts, tāpēc dodiet mums atkal mandātu. Bet mandāts tiek dots, lai darītu, nevis tāpēc, ka kādam bijuši nopelni pirms tam!
Un kāpēc neder viņu sludinātā «stabilitāte»?
Tas raksturīgs ne tikai Vienotībai, tāds sauklis savulaik bija arī Latvijas ceļam un Tautas partijai. Kad esi pie varas, tu gribi, lai būtu stabilitāte, - lai tev nekas nemainītos. Bet tas ir bīstami. Mēģināšu paskaidrot. Mēs laikā no 2005. līdz 2013. gadam (ieskaitot) pieaudzējām kopproduktu uz cilvēku salīdzināmās cenās par nepilniem 24%. Ieskaitot visu krīzes kritumu - par 18%. Tas nav slikts temps, ņemot vērā arī kritienu. Bet problēma tā, ka uz šo brīdi IKP uz cilvēku mums ir 67% līmenī no Eiropas vidējā. Tieši šī atpalicība par 33% ir arguments pretī sauklim pēc stabilitātes.
Ja nekas nemainīsies, aizbrauks arī pēdējie palikušie?
Lūk! Te parādās kategoriskais imperatīvs (prasība) - mums labklājības celšana faktiski ir Latvijas izdzīvošanas, pastāvēšanas jautājums.
Bet motivēt cilvēkus darīt var tad, ja ir konkrēts mērķis. Es atceros tos laikus, kad stājāmies ārā no Padomju Savienības. Mums, protams, Eiropas Savienība nekādos sapņos nerādījās, svarīgi bija panākt neatkarību. Tā bija viena pietura. Tālāk - Krievijas armijas izvešana. ES un NATO, ļoti svarīgas pieturas. Tad eirozona. Tagad vairs nav konkrētas pieturas, līdz kurai aicināt iet...
Tas, kas šobrīd ir izšķirošs Latvijas pastāvēšanai, - sasniegt Eiropas vidējo dzīves līmeni Latvijā. Mēs varam minēt konkrētus kritērijus, pēc kuriem atpaliekam: algas, veselības un sociālā aprūpe, kas ir ES vērtība, - Eiropas Savienībā dzīvo 5% pasaules iedzīvotāju, tie saražo 25% pasaules kopprodukta, bet 50% sociālās palīdzības ir tieši Eiropā. Tā ir ļoti liela vērtība, kas faktiski norāda civilizētās sabiedrības līmeni.
Tātad nākamā pietura ir noķert citus?
Šī mērķa sasniegšana ir izmērāma, te nevar šmaukties. Visu laiku varam arī salīdzināt, vai lietuvieši un igauņi iet ātrāk. Tagad lietuviešiem ir labāki rezultāti, bet es domāju, ka tas saistīts ar vēl straujāku cilvēku izbraukšanu nekā mums. Kad pārrēķina IKP uz palikušajiem, iegūst šķietami perfektu rezultātu.
Labklājības mērķis nav tik viegli uztverams kā iestāšanās ES vai NATO.
Tas nav tikai labklājības dēļ. Ja mēs to nedarīsim, mūsējie kāps tajās mašīnās, kas brauc prom no upes.
Ir cilvēki, kas jau tagad Latvijā dzīvo Eiropas līmenī.
Nav runa par kādu 10-15% mazākumu. To skaidri gribu pateikt - mēs runājam par tautas vairākumu pilsētās, reģionos, laukos. Citādi nav vērts.
Cik tas reāli?
Parēķiniet paši. Pirmajos 10 gados, kopš esam ES, ir bijis 24% pieaugums ar visu to, ka nokritām visdziļāk. Stādām mērķi nākamajiem 10 gadiem. Līdz Eiropas vidējam līmenim iztrūkst 33%. Ja vairs nekritīsim, ar visu ekonomikas cikliskumu mums būtu jāiet ar 3% pārsvaru pār eirozonu. Eirozonā šobrīd ir 0,7% pieaugums. Tas nozīmē, ka mums vajag 4%.
Neizskatās pēc «gāzi grīdā».
«Gāzi grīdā» ir abpusgriezīgs zobens. Tāpēc runāju, ka mums vajag 3-4% kāpumu virs eirozonas, lai mēs pamazām ķertu viņus rokā. Tas ir reāli. Bet. Tas neiet krastā ar saukli par «stabilitāti» un ar «veiksmes stāsta» prolongāciju uz ilgāku laiku, kur es skaidri redzu, ka tam pamatā ir politiskās izdzīvošanas interese.
Tiem, kam svarīga izdzīvošana, jūsu atgriešanās nāk tikai par labu - var atkal pozicionēties kā glābēji no tā, ka atkal novedīsiet krīzē.
Mēs esam gatavi dialogam par to, protams. Viens iemesls, kāpēc nākam, - mēs gribam konkurēt ar valdošajiem. Lai nevar dziedāt, ka grib palikt pie varas tāpēc, ka tas vienkārši ir pašsaprotami, tiražējot veiksmes stāstu un stabilitāti.
Pirmais, ko es konkurentiem teikšu: pārtrauciet slaucīt problēmas pagultē tikai tāpēc, ka gribat atkal vinnēt vēlēšanās! Vispirms Vienotībai, bet faktiski visai koalīcijai.
Ja izdzīvošanas nosacījums ir sasniegt Eiropas vidējo dzīves līmeni, ir jābūt vīzijai, kā to sasniegt.
Ir pilnīgi skaidrs, ka tas nav īstermiņa risinājums.
Bet arī mūžīgi nevar vilkties.
Jā. Ir jāveic strukturālās reformas. Nevis jāpalielina līdzekļi, vienkārši dodot papildu naudu tagadējā sistēmā, bet jāmaina sistēmas struktūra un tad paralēli jāinvestē līdzekļi. Tad struktūras izmaiņas rezultātā iegūs efektivitāti. Bet strukturālās reformas ir saistītas ar politisku risku, tām daudz pretinieku, populisti var pretdarboties.
Sanāk tāda kā upurēšanās.
Lai risinātu šīs problēmas, jābūt trim lietām. Pirmā skan augsti, bet jums jābūt patriotam, cilvēkam, kam politiskā pašsaglabāšanās nav pirmā lieta. Ja ejat uz šo mērķi, jābūt kopā ar cilvēkiem, kas ir gatavi aizmirst savstarpējās pretrunas, kas ir eksistējušas pirms tam.
Tādi būs Vienoti Latvijai sarakstā?
Nāksim kopā no dažādām partijām. Arī bijušie to vadītāji. Savstarpēji galīgi neesam bijuši draugi, bet mūs vieno patriotisms, pieredze un profesionālisms.
Un pirmais, pret ko tas atdursies, ir pārmetums, ka atgriežaties politikā, lai pelnītu.
Ja gribētu iet politikā, tikai lai būtu darbs, es dziedātu citu dziesmu - ka mums uzreiz būs 7% IKP pieaugums un mēs tūlīt dabūsim nez no kurienes naudu un visu nosegsim… Bet tas nav manā dabā. Varbūt drusku radikālāk skatos, bet vienu gan gribu pateikt: es tomēr esmu stipri sociāli orientēts cilvēks.
Sociāli orientēts liberālis?
Jā. Uz liberāļiem gan norakstīja visu pēdējo krīzi, bet, ja paskatās, kas tad tajās valdībās bija, tad diez cik daudz liberāļu tur nebija.
Neesam tajā situācijā, kad varētu pārmest personisku ieinteresētību. Mums katram ir sava iztikšana. Tikt Saeimā mums nav veids, kā izdzīvot. Es nāku no darba Eiropas Parlamentā. Piecos gados esmu guvis ļoti nopietnu pieredzi, diez vai Latvijā atradīsies daudz cilvēku, kas tik labi pārzina Eiropas budžetu, lauksaimniecības kopējo politiku, reģionālo struktūrfondu politiku. Man ļoti gribētos šo pieredzi izmantot. Jo, Eiropā strādājot, esmu sapratis, ka pamatpolitiku tomēr veido nacionālā līmenī: Saeimā, valdībā.
Pārējie lai stāsta par sevi paši, bet vienu es gan varu pateikt - tas, ka nākam no dažādām partijām, zināmā mērā ir demonstrācija, ka mums nav izšķiroša politiskā konjunktūra. Pieredzi nevar «uzzīmēt», to var redzēt mūsu CV. Esam vadījuši valsti visdažādākajās krīzēs. Arī panākumu gados. Strādājuši kā ministri, veikuši lielākās reformas.
Daudzas no tām bijušas sāpīgas.
Tā ir, bet, ja vērtējam, kas rezultātā vairāk - plusu vai mīnusu -, neapšaubāmi plusi ir pārsvarā. Piemēram, teritoriālā reforma. Mēs vairs neesam tik šausmīgi sadrumstaloti. Jaunie novadi ir daudz spēcīgāki gan struktūrfondu apgūšanā, gan pakalpojumu nodrošināšanā.
No kā nāca iniciatīva par kopīgu startu vēlēšanās? No Šlesera?
Šlesers mūs uzrunāja. Bet te jāsaprot - šis nav viena cilvēka projekts.
Bet viņa vadītajā partijā jūs visi sastāsieties?
Domāju, ka mēs nestāsimies partijā. Mēs paši esam vadījuši partijas, tā neskraidām no vienas pie otras partijas. Tikai startēsim vēlēšanās no šī saraksta un paskatīsimies, kāds būs rezultāts. Mums arī nebūs viens premjera kandidāts, ko parasti prasa.
Un kāds būs piedāvājums?
Ir jābūt pilnīgi skaidrai nostājai par Latvijas vietu Eiropas Savienībā. Ar šo var politiski žonglēt. Var teikt: mēs nepiekrītam federālai Eiropai. Es arī tam nekad nepiekritīšu. Man nav pieņemama galējo federālistu pozīcija, ka jāveido Eiropas Savienotās Valstis, kur nav francūžu vai vāciešu, bet ir eiropieši, kas dzīvo Francijā vai Vācijā. Bet mēs nepiekrītam arī otram galējam variantam, ka sludina ES izjaukšanu. Attieksmē pret Latvijas vietu Eiropā mums jābūt centriski noskaņotiem, bet aktīviem. Šī nostāja ir principiāli svarīga.
Tad mūs cienīs?
Jau tagad ciena. Bijām problēmās, mums palīdzēja. Mūsu nākotne Eiropas Savienības ģimenē ir kā ģimenes loceklim, kurš ir aktīvs, savstarpēji palīdzīgs (ne tikai prasošs). Un, tikai šajā ģimenē strādājot, mēs varēsim kopīgo līmeni sasniegt.
Esam pietiekami aktīvi?
Mēs darām ļoti daudzas svarīgas lietas. Sargājam kopīgo ES ārējo robežu. Nodarbojamies ar eksporta un importa operācijām, kas ir vajadzīgas Eiropas Savienībai. Visa austrumu - rietumu loģistika un tranzīts apkalpo Eiropas Savienību. ES kopproduktā palīdzam ar to, ka mums ir arī otrs tirgus - austrumos.
Nav arī nekāda pamata teikt, ka mūs Eiropas Savienība apceltu. Ja rēķina Latvijai pieejamo Eiropas struktūrfondu apjomu uz vienu cilvēku, esam pirmajā trijniekā aiz igauņiem. Saņemam līdz sešiem miljardiem. Ir gan jārēķinās, ka šī naudas plūsma ar laiku mazināsies, dzīves līmenim ceļoties. Ja sev to pilnīgi nežēlīgi nepateiksim, katrreiz, saņemot šo naudu, nonāksim pusnarkotiskā stāvoklī.
Un, protams, jāņem vērā arī drošības faktors. Aktīva dalība NATO mūsu drošību tikai stiprina. Un šeit visādas spekulācijas par citām iespējām lai paliek uz to sirdsapziņas, kas tās pauž.
Šleseram šoziem bija kampaņa par sabiedrības saliedētību. Krievu un latviešu kopā sadzīvošanas tēma svarīga arī jums?
Tā ir otra pamatlieta uzreiz pēc pozicionējuma Eiropā. Es neredzu citas alternatīvas, ka Latvijā jāatrod mierīga, auglīga sadzīvošana latviešiem, krieviem un citām tautām.
Kaislības parasti uzkurina politiķi. Mājas kaimiņi vai pasažieri tramvajā pēc etniskā principa nekonfliktē.
Mēs tieši vēršamies pret šo politiski uzkurināto pretnostatīšanu «latvieti, nepadodies» un «krievi nāk», kas diemžēl saasinās uz vēlēšanām. Tas nenozīmē, ka uzreiz esam kopā ar Saskaņu, kā mums gribēja pierakstīt. Absolūti ne! Mēs esam paši par sevi, nāksim ar savu piedāvājumu. Bet arī nesāksim mūsu politiku ar paziņojumiem, ka izslēdzam sadarbību ar Saskaņu. To mēs nedarīsim. Vienīgais, ar ko nesadarbosimies, tas pilnīgi skaidrs, - ar Ždanoku un tiem, kas noliedz Latvijas valsti un uzskata, ka Latvija nav Eiropas Savienības un NATO sastāvdaļa.
Ja uzsvars uz tautas labklājību, kāpēc etniskais jautājums tik svarīgs?
Etniskā šķelšana traucē sasniegt mūsu lielo mērķi - Eiropas vidējo dzīves līmeni Latvijas iedzīvotāju vairākumam. Mums jau tā brauc projām jauni cilvēki. Ja šī etniskā šķelšana var prombraukšanu vēl vairāk veicināt, varam nonākt situācijā, par ko tagad runājam tikai teorētiski, - ka jāmaina imigrācijas politika. Tas būtu kaitīgi latviešu nācijai. To es gribētu pateikt kā nacionāli domājošs cilvēks - ja ar naida vairošanu stimulēsim cilvēku skaita samazināšanos, sastapsimies ar jaunās imigrācijas problēmām, kuras tā īsti risināt pieredzes mums nav.
Skaidrs pozicionējums Eiropā, etniskā saticība Latvijā, kas vēl?
Trešā lieta - ir jāmazina ienākumu līmeņa atšķirība starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Jo cīnīties par Eiropas dzīves līmeņa sasniegšanu ir jēga vien tad, ja runa par sabiedrības vairākumu. Ir vesela virkne ļoti nopietnu pasākumu, lai to panāktu. Kaut vai neapliekamie minimumi, kas nenoslogo uzņēmēju, bet tajā pašā laikā ir ļoti būtiski - vai jums no 400 eiro ar nodokli neapliek 200 eiro vai no 4000 eiro neapliek tos pašus 200 eiro.
Kādas reformas esat gatavi piedāvāt?
Es gribētu iezīmēt tikai dažas, kas sasaucas ar to, ko mums iesaka Eiropas Komisija. Galvenais jautājums ir par uzņēmējdarbību Latvijā. Kā mēs izturamies pret nacionālajiem uzņēmējiem, kam ir vietējas izcelsmes kapitāls, un kā pret ārvalstu investīcijām. Nodokļu masa, ko tērēt sociālajām un citām vajadzībām, nāk no uzņēmējdarbības. Protams, mēs Eiropas Savienībā nevaram uzsākt protekcionisma politiku - atbalstīt tikai vietējos, bet ārzemniekus diskriminēt. Taču ir pietiekami daudz iespēju vietējos atbalstīt drusku vairāk. Ir standartu, iekšējo noteikumu sistēmas, ko var lietot.
Kāpēc jāizceļ vietējie uzņēmēji?
Tāpēc, ka viņi pēc definīcijas ir vairāk saistīti ar šo valsti nekā ārvalstu investori, kas atnāk un var arī aiziet, ja atrod labāku vietu.
Otrs ir dalījums starp uzņēmumiem, kas strādā eksporta tirgos, un tiem, kas orientēti uz vietējo patēriņu. Eksportētāji ir labākā situācijā. Iestājoties Eiropas Savienībā, eksportētājiem tirgus iespējas pieauga, bet uz vietējo tirgu orientētajiem - saruka. Eksportētāji PVN nemaksā, bet ir vesela virkne vietējo pakalpojumu, kam Rietumvalstīs, tostarp Polijā, ir stipri pazemināta PVN likme. Francijā līdz pat 7%. Ja mums visu pakalpojumu cenai klāt ir 21% nodoklis, ir grūti konkurēt. Esmu par to runājis arī ar Dombrovski, būtu grūtības sabalansēt budžetu, bet tomēr ir jāizskata iespējas pietuvināties Rietumu PVN līmenim. Ja mēs to nedarām, jārēķinās, ka servisa apjoms mazināsies, piedzīvosim lielāku bezdarbu un ļoti nepatīkamu sajūtu tiem, kas šo servisu grib izmantot, - nedabūsiet ne santehniķi, ne citus meistarus.
Šī ir problēma, kas daļēji saistās ar mikrouzņēmumu nodokli. Es noteikti esmu pret tā celšanu no 9% uz 15%, ko paredzēts sākt ar nākamo gadu. Savā laikā, kad mēs krīzes brīdī aicinājām Valūtas fonda konsultantus izvērtēt mūsu nodokļu sistēmu un iekasēšanu, viņi teica: ziniet, jums nav tik traģiski, nodarbojieties ar lielajiem nodokļu maksātājiem, bet mazie nav galvenais uzmanības objekts. Nesaukšu nosaukumus, bet ir vesela virkne vidēji lielu uzņēmumu, tai skaitā tranzītā, ofšori u. c., kas gadiem strādā bez peļņas. Es tā ne sevišķi stādos priekšā, kāda jēga strādāt, neko nepelnot.
Mums ir nevis jāceļ nodokļi, bet jāpiespiež maksāt tos, kuri izvairās.
Finanšu ministrs Vilks saka, ka jāceļ nodokļi, jo esot rekordzemi.
Jā, ir taisnība, ka esam ceturtajā vietā starp zemākajiem nodokļiem, ja skatās pret kopproduktu. Bet te atkal ļoti uzmanīgi - Lietuvā tie ir viszemākie. Šis kaimiņš ir viens no mūsu vistuvākajiem partneriem, pie tam ļoti aktīvs ar savu biznesu šeit, ar Maxima ķēdēm, piena uzpircējiem, viens no līderiem eksportā uz Latviju. Ja mēs nodokļu ziņā stipri aizejam virs viņiem, paši saprotat, kas notiks... Tāpat ir ar igauņiem.
Un kāda ir attieksme pret ārvalstu investīcijām?
Mēs rosināsim pilnīgi pretēju pieeju, kāda ir Nacionālajai apvienībai un principā arī šai valdībai. Un tas nav saistīts tikai ar uzturēšanās atļaujām, nevajadzētu jaukt. Jebkuri pakalpojumi, kas saistīti ar investīciju ierašanos Latvijā, ir atbalstāmi. Ja tikai tie nav krimināli.
Kāpēc?
Garantētās investīcijas Latvijā faktiski ir tikai Eiropas struktūrfondi. Būtu ļoti patīkami, ja pie mums nāktu vācu, amerikāņu, franču kapitāls. Bet, ja tāda de facto te ir ļoti maz vai nav, atteikties no citām investīcijām ir nepareizi. Turklāt fokusējumam jābūt nevis uz depozītiem banku sistēmā, kur nerezidentu nauda vēl arvien ir virs 50%, kas ir bīstami, jo tā ir karsta nauda, ko var izraut no konta un aiziet. Atbalstāmas būtu investīcijas biznesā, tai skaitā arī nekustamajā īpašumā, ko nevar vienā brīdī «aiznest» prom. Es nevis palielinātu, bet samazinātu slieksni ārvalstu investīcijām. Tas nedraudēs ar kaut kādu milzīgu «vandāļu iebrukumu» Latvijā, jo tie ir cilvēki, kas investē naudu, kas dos darbavietas vietējiem.
Pārmetīs, ka gribat izpārdot Latviju.
Valdība pati neko daudz nepārdod. Esmu saticis ļoti bagātus vietējos cilvēkus Latvijā, kas žēlojas, ka te visu izpārdodot. Bet es viņus apturu ar vienu teikumu - ko esi pats personīgi pārdevis? Un kurš tevi spieda to darīt? Un tad, kā likums, ir vai nu klusums atbildē, vai čīkstēšana par nespēju konkurēt ar ārzemniekiem.
Tas, ko jūs stāstāt, nav gluži priekšvēlēšanu laika vēstījumi. Vai spēsiet piesaistīt vēlētājus ar savu reālo skatījumu?
Nu jā... Sociologi saka, ka mums jau ir stipri kreisa sabiedrība, ļoti prasīga. Pret citiem. Var jau noformēt visu daudz maigāk, teikt, ka mēs te veiksim reformas, koncentrēsim, uzlabosim... Var jau būt, ka tā ir jāsaka, bet es tā nevaru. Nedrīkst aizmukt no šīm reformu lietām. Pie cilvēku skaita samazināšanās nevar vairs uzturēt struktūras, kas domātas pilnīgi citam cilvēku skaitam. Tas ir neefektīvi. Reformām jābūt veselības aprūpē, izglītībā, enerģētikā, transporta infrastruktūrā...
Ja mums jau būtu Eiropas vidējais dzīves līmenis, nevienu sekundi no stabilitātes jūs mani nost nenovilktu. Bet tās problēmas, par ko runājam, ir reālas. Stāstīt kaut kādas pasakas mēs nebūsim ar mieru ne sev, ne citiem. Zināmā mērā tas būs pārbaudījums gan mums, gan mūsu konkurentiem, kas patlaban iet pēc Eiroparlamenta vēlēšanu inerces. Un arī vēlētājiem - vai cilvēki gatavi Latvijā panākt Eiropas vidējo dzīves līmeni. Īpaši tāpēc, ka tas nav tikai par to, kā labāk dzīvot, bet vai vispār pastāvēt kā pašreizējai valstij.