Ārzemju Mākslas muzejā sadarbībā ar Spānijas vēstniecību skatāma nepārvērtējami īpaša izstāde - viena no spāņu lielā trijnieka (Velaskēzs, Goija, Pikaso) Fransisko Goijas (1746-1828) grafikas cikls Los Caprichos/Kaprīzes, kura uzdotajām mīklām mākslas vēsturē tapuši neskaitāmi pētījumi.
Izstādes kuratore Jeļena Viktorova uzsver, ka līdz šim mākslas interesentiem bijusi iespēja redzēt tikai atsevišķus darbus. Šajā izstādē no Goijas oriģinālajiem 80 ofortiem būs redzami 78. Ārzemju mākslas muzejā tiks izstādītas Los Caprichos grafikas no otrā novilkuma. Tas darināts Madrides Karaliskajā tipogrāfijā, kam 1803.gadā Goija dāvināja Los Caprichos metāla plates. Ekspozīcijā apskatāmas 78 sēriju lapas.
Darbus anotējošie teksti sastāv no Goijas komentāriem, kā arī mākslas zinātnieku paskaidrojumiem un informatīvā materiāla par XVIII gadsimta kontekstu - notikumiem un personām.
Pateicoties laikrakstam Madrides Ziņas, Goijas Kaprīžu pirmais publiskais iznāciens fiksēts pavisam precīzi. Pirmo reizi 80 oforti tika izstādīti 1799.gadā 6.februāra otrdienā.
Stila kvintesence
Kādā smaržu veikaliņā tajā pašā ielā (Vilšanās ielā), kur dzīvoja Goija. Cena - 320 spāņu reālu jeb 35 dolāri. Lai arī gleznotājs tolaik jau ir 53 gadus vecs, šis darbs tiek uztverts kā estētisks sprādziens - kvalitātes uzrāviens salīdzinājumā ar jebko, ko viņš bija darījis līdz šim. «1799.gadā paša mākslinieka sastādītais un izdotais albums ar 80 grafikas lapām drīz pēc publicēšanas kļuva plaši pazīstams gan Spānijā, gan citās zemēs, kļūstot par Goijas stila kvintesenci, atspoguļojot jaunu, daudz ekspresīvāku un brīvāku pieeju realitātes attēlojumam, kas rada atbalsi XIX gadsimta mākslā, un noslēdzot neoklasicisma aukstā, samākslotā grafikas stila dominanti,» stāsta izstādes kuratore Jeļena Viktorova, «Los Caprichos atspoguļo visu Goijas 30 gadu ilgo profesionāla mākslinieka pieredzi, stāstot par baznīcu, valsti, galmu, likumiem, ārstiem, mākslu un zinātni, Madrides ielām, dzīvi laukos, sava laika dzeju un filozofiju, par nabagajiem, bagātajiem, slimajiem, jaunajiem un vecajiem, apvienojot vienā neizzūdošā juceklī visus šos ļaunuma cauraustos nožēlojamos tēlus.»
Vienkārši pamodies?
Tā kā Goijas kodīgais sabiedrības komentārs, no kura nav patvērušies pat bērni, parādās pēc gara slimības perioda, radās arī spekulācijas, ka tieši slimības izolācija saasinājusi mākslinieka skatu uz visiem cilvēka netikumiem, līdzīgi kā pasakā par Sniega karalieni Kaja acī iekritušais ledus stikliņš. Protams, kroplīga vai pat ārprātīga cilvēka vīzijas grafiku ciklā Kaprīzes ieraudzīt nav grūti. Slimības laikā Goija daudz lasa par Franču revolūciju, studē filozofiju, Kaprīzes izaug no viņa tēzes - kamēr saprāts guļ, dzimst nezvēri. Šis Goijas darbs tiek dēvēts arī par izsmalcinātu politisko karikatūru. Viņam kā galma gleznotājam augstākās sabiedrības «tikumi» - liekulība, meli, nežēlība, morāles sairums - nebija sveši. Bet cikla universāli pārlaicīgā jēga rodas no tā, ka gleznotājs no sava sardoniski atmaskojošā skata nepasargā arī pats sevi - pēc izcelsmes zemnieku, kuram māte vēlējusi: «Kas dzimis par sīpolu, nevar kļūt par rozi.»
«Aizvien vairāk Kaprīzes viņam kļuva par personisku lietu. Tās kļuva par viņa dienasgrāmatu, viņa dzīves hroniku. Tagad viņam vairs nepatika, ka pirmajā vietā nolikta lapa ar spoku ielenkto, uz galda uzmetušos Goiju. «Šai lapai jāatrod vieta kaut kur tālāk, varbūt otrās daļas sākumā - pirms spoku cikla, bet tā nebija piemērota, lai ar to atklāj visu Kaprīžu krājumu,» Goijam veltītajā biogrāfiskajā romānā Goija jeb Atziņas ērkšķainais ceļš raksta Lions Feihtvangers.
Vai Goija bija slims vai vienkārši pamodies, varat pārliecināties līdz 13.decembrim.