Palaimējās ar draugiem
Sandra ir beigusi bakalaura programmu politoloģijā Rīgas Stradiņa universitātē, Erasmus programmas ietvaros studējusi Stambulas Universitātē tjurku valodas, Raina - zobārstniecību, četrus gadus dzīvojusi un strādājusi Londonā par zobārsta asistenti. Meitenes iekļāvās Londonas dzīvē bez mazvērtības kompleksiem, iepazinās ar visdažādāko tautību cilvēkiem, arī afgāņiem. Viņas pašas saka- esot paveicies tieši ar to, ka atrada cilvēkus, kas gadu laikā kļuva par labiem draugiem. Kādā sarunā viņas izteicās, ka gribētu paveikt ko nozīmīgu, darot brīvprātīgo darbu. Draugs ieminējās - varbūt vēlētos piedalīties kā skolotājas?
Abas nokārtoja dokumentus, vīzas uz trim mēnešiem un brauca: «Pirms brauciena sapirkām apavus un drēbes, bet kā vienmēr - nebija īstās. Mums bija čabatas ar vaļā pirkstiem, bet Kabulā ir dubļi, ja uzlīst lietus, vai ir liels sausums, putekļi.» Pirmajā brīdī meitenes bija pārbijušās - lidostā neviens viņas nesagaidīja. Nu viss, abas satrūkās, bet tad pie viņām nāca cilvēki, vaicāja, kā palīdzēt, pārpratumi noskaidrojās. Darba devējs garantēja meitenēm biļetes no Londonas, transportu ar šoferi, apsardzi, dzīvesvietu viesu mājā, vannasistabu un ēdienu.
«Afganistāna ir dārga zeme, viss jāieved. Ir vietas, kur vietējos nemaz nelaiž iekšā, - veikali, restorāni. Tomēr cilvēki visu dara, pamatojoties uz to, vai tas tīkams Dievam? Dievs viņiem palīdz biznesā,» draudzenes stāsta. «Kas ir nelikumīgs un pret Dievu, tam viņi nepieskarsies. Kas ar Dieva svētību, tad viņiem veicas. Tāpēc visi, kuri tikuši pie turības, ziedo - skola tiek attīstīta par bagātību nopelnījušo afgāņu labprātīgiem dāvinājumiem.»
Draudzenēm bija dota iespēja darīt, ko vēlas. Vienīgais noteikums - skolā rokām un galvai bija jābūt segtai: «Mēs izrādījām cieņu vietējām paražām, iegādājāmies atbilstošus tērpus, un lakati mums pat lieliski piestāvēja. Kolēģi bija vīrieši. Tās meitenes, kuras par 1000 dolāriem sevi atļauj apprecēt, ir lētticīgas, pašas vainīgas, vajag domāt ar galvu.» Cienījama ir precēta sieviete, tāpēc drošības apsvērumu dēļ viņas teikušas, ka esot precējušās, katrai pa divi bērni, vīri - palikuši Londonā.
Divas kara paaudzes
Pirmās divas nedēļas draudzenes tikai vēroja, kā tiek organizēts darbs skolā, un secināja, ka angļu valodas zināšanu un pasniegšanas metodes līmenis Afganistānā ir augstāks nekā Latvijā. Visi skolotāji ir pakistānieši, izglītoti: «Pirmās klases bērni jau runā divās svešvalodās - angļu vai krievu.»
Skolā bērni runā par karu, jo, lai par kādām tēmām meitenes sāktu runāt - par likumiem, cietumiem, tehnoloģijām -, visas diskusijas dienas beigās nonāca līdz vienai tēmai - karam, pašnāvnieku bumbām, amerikāņiem, par to, kas divām afgāņu paaudzēm ir ikdiena kopš kara sākuma. «Vienreiz piedzimstam, vienreiz nomirsim!» Tāda ir afgāņu izdzīvošanas taktika: nesatraukties, uztvert bumbu sprādzienus kā izprotamas parādības. «Viņi dzīvoja dzīves momentam, ko mēs nespējam saprast,» meitenes atzina, ka pašas grib dzīvot «ilglaicīgākā» periodā.
Izdevīgs mīts par karu
Meitenes visur tika pavadītas ar apsardzi. Vēstniecībā, kur abas iedraudzējās ar amerikāņiem, vien strādā ap 15 000 civilo darbinieku, kas «bīda visādus projektus un ir valsts valstī». Draudzenes ir pārliecinātas, ka amerikāņi vēlas, lai Afganistāna izskatās kā kara zona, jo tā ir izdevīgā vietā, bagāta ar derīgajiem izrakteņiem.
Kad Afganistānā ieradās amerikāņi, afgāņi sāka pelnīt, apgādājot viņus ar visu nepieciešamo, saņemot labu naudu, kā arī projektos: ceļu būvē, izīrējot namus. Nav vidusslāņa, ir tikai nabagie un ar amerikāņu naudu nopelnījušie. Valstī nav nodokļu sistēmas, tāpēc uz valsts palīdzību karā cietušās atraitnes necer.
«Ja gribi redzēt Neko, brauc uz Kabulu... Krāšņākā ēka ir Kāzu nams - ja precas, sākumcena ir vismaz 6000 dolāru par kāzām,» vēstī Raina un Sandra. Pilsēta izskatās sagrauta, no svaigiem dārzeņiem var dabūt vieglas kājas trīsreiz dienā, civiliedzīvotājiem ir ieroči. Palēnām gan šī sistēma tiek sakārtota - ir jābūt licencei, ierocis jāiegādājas konkrētā veikalā. Tāpēc šāvējs ir identificējams. Kāds kanādietis, bijušais armijnieks ieteicis četrus izdzīvošanas noteikumus: kājās - vienmēr botas, lai momentā var skriet; somā vienmēr kompis, pase un dokumenti, ja nu uzsprāgst viesu māja; nelietot saulesbrilles; nefotografēt un izvairīties no acu kontakta ar vietējiem.
Saudzē sevi un uzmanies
«Vienai rokai visi pirksti dažādi. Mums paveicās, ka iepazinām īstos cilvēkus. Ja brauktu bez pazīšanās, bez valodas, kultūras atšķirību zināšanām - smagi var iegrābties. Ja neievērosi noteikumus, var iegrābties, piemēram, kā igauņu riteņbraucēji uz Afganistānas/Pakistānas robežas, kur siro talibi. Nu nelien!» meitenes brīdina. Ceļš ir bīstams, tāpēc vienmēr pirms brauciena ir jāreģistrējas Ārlietu ministrijas mājaslapā. Tikai vienreiz kļuvis baisi - tieši pirms Afganistānas Neatkarības dienas Rainai beigusies vīza. Sazinājās ar Latvijas vēstniecību Uzbekistānā. Pirmais teikums, ko meitenes saņēma reālas palīdzības vietā: «Ņemiet somas un brauciet prom!» «Nu nē! Lai pasaka, kur var meklēt informāciju, kā iziet no situācijas!» izsaucas Sandra.
Meitenēm palīdzējuši... latviešu policisti Reinis Janevics un Pāvels Trifonovs. Abi policisti brīnījušies, kā abas gaišmates sveikas un veselas var izdzīvot Kabulā? «Ja jūs necelsiet telefonu pēc 20.00, sāksim jūs meklēt!» teikuši puiši, kas afgāņu kolēģiem Kabulā māca, kā apkarot korupciju un cilvēktirdzniecību, tāpēc jebkuru situāciju saskatīja tieši šādā aspektā.
Atpakaļceļā meitenēm afgāņu draugs uzsauca bezbudžeta ceļojumu uz Dubaiju, Latvijā ieradās ar skaistiem hennas zīmējumiem uz rokām: «Ja viņiem ir, viņi dalās. Ar to afgāņu tradīcija atšķiras no eiropiešu kultūras.»