Grēkāzis ir viens no vissenākajiem apzīmējumiem un nāk vēl no Vecās Derības laikiem. Jom-Kipūra svētkos Jūdejā ziedojumiem nesti arī divi āži. Viens ziedots tradicionālajā veidā, bet otrs izdzīts tuksnesī. Lūk, šim otram alegoriski mugurā uzkrauti visi sabiedrības iepriekšējā gada grēki, un viņš ar tiem pacietīgā nolemtībā aizklibinājis. Skaidri bijis zināms, ka nākamajā Jom-Kipūrā atkal grēkāzis dosies tuksnesī ar grēku nastiņu.
Grēki ir vecmodīga baznīcas padarīšana. Tagad cilvēkiem akūti nepieciešams tikt galā ne tik daudz ar grēkiem, bet kompleksiem. Kompleksi, protams, piemīt kompleksiem cilvēkiem - tādiem, kuri grib būt universāli. Proti - reizē piederēt pie vienkāršās tautas un apgrozīties smalkās intelektuāļu aprindās. Tā kā kompleksi cilvēki ir kompleksi, tie neko reālu parasti nav darījuši, līdz ar to - skaidra lieta - nav arī kļūdījušies. Tas atļauj smīkņāt par naivuļiem, kuri darījuši un - arī skaidra lieta - paspējuši nokļūdīties. Vēl, protams, svarīgi, lai visi pārējie - tie nekompleksie - viņus ievērotu un regulāri cildinātu. Vienkāršrunā tādus biedrus sauc par puskoka lēcējiem, smalkāk - par pseidointelektuāļiem.
Skaidrs, ka visu iepriekš teikto reizē panākt ir ļoti grūti. Tādēļ rodas dusmas. Lai izslēgtu veselības pasliktināšanos, nonākam atpakaļ pie grēkāža.
Jāatrod objekts, kur tās dusmas saliet. Objektam jābūt plaši pazīstamam, tādam, kurš īsti nevar sist pretī. No grēkāža statusa var izbēgt tikai, ja runā lieliskā amerikāņu valodā, katru vakaru jālasa Kafka un Koelju, jāizdod aforismu grāmata un sociālajos tīklos jāizsaka dziļdomīgas un satīriskas atziņas. Vislabāk - franču mēlē. Skaidrs, ka grēkāža lomai vislabāk atbilst prezidents Andris Bērziņš, kuram nesanāk pilnīgi nekas no iepriekš pieminētā. Tiesa, ir trūkumi. Nav pieķerts, cenšoties ievilkt nāsīs dārgu pulksteni, ņemoties ap dzīvokļa remontu tāmēm vai vismaz publiski kārtīgi piedzeroties. Neviens nav pilnīgs.
Tad nu grēkāzim Bērziņam tiek krauts virsū, cik negribas, ieskaitot dedzīgas aicinājuma vēstules atkāpties, mudinājumus par tortes mešanu un vaimanas, cik gardi tagad visa pasaule par mums smejas. Arī dažs politiķis kaut diplomātiskāk, bet norāda, ka ir pilnīgi vienisprātis par grēkāža izvēles pareizību. Izveidojas tāda kā sacensība, kurš kaut kā vēl smalkāk varēs izāzēt. Nav dzirdēti pārmetumi dzejā vai izdejoti baletā. Bet gan jau būs…
Pieklusuši pat ļaudis, kuriem tā kā pieklājas teikt kādu «bet» Bērziņa pulgošanas «meinstrīmā». Zemnieku savienība savā kongresā Jelgavā ņemas ar dziedāšanu un dancāšanu, pareģo turpat 100% balsu nākamajās vēlēšanās, bet kādu vārdu tā kā savam prezidenta kungam par labu… nē, nē, mēs tam pāri stāvam. Arī Aivars Lembergs, kurš citkārt plaši skaidro, kā un kāpēc viss notiek, ne vārda šajā gadījumā nav teicis. Par Saeimas opozīciju nemaz nav ko runāt. Bērziņam izdevies lieliski saliedēt citkārt kašķīgo Latvijas pseidoeliti.
Kas tagad būs!? Nekas īpašs. Šāds stāvoklis visiem ļoti izdevīgs. Ir kur kompleksus saliet, nav tālu pēc universāla vainīgā jāmeklē, var patrenēties oratora un rakstu mākslās, pēc vēl oriģinālākiem pulgojumiem lūkojot.
Par prezidenta impīčmentu - neuzticības izteikšanu? Beidziet! Visas tās runāšanas pieder pie grēkāža rituāla. Sarežģītā laikā nedrīkstētu spert pārsteidzīgus soļus. Un pienācīgi atbilstošs nākamais grēkāzis nemaz vēl nav atrasts. Ierosinājumus var sākt iesūtīt.
*ļoti neatkarīgs eksperts