Pašreiz TV pārstāvju sarunās ar Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP) iezīmējas ne tas pareizākais ceļš - lai pēc 2013. gada 1. janvāra mazās TV varētu saglabāt savu raidorganizāciju statusu, tām būs jāiegādājas savi mazjaudas raidītāji un ar tiem jāraida pašām. Tādējādi mazās TV nonāktu konkurētnespējīgā situācijā gan attiecībā uz sasniedzamo auditoriju, gan iespējām pelnīt ar reklāmas pārdošanu, jo kanāls kļūs ļoti ierobežoti pieejams. Iemesls - ja cilvēks vēlēsies paskatīties reģionālās vai vietējās TV saturu, viņam būs jāveic zināmas tehnoloģiskas manipulācijas jeb jāpagriež sava televīzijas signāla antena lokālā raidītāja virzienā. Jāņem vērā, ka turpat blakus būs virszemes TV pakalpojumu sniedzējs ar 50 - tostarp bezmaksas - kanāliem, tāpēc iedzīvotājiem nebūs ne mazākās motivācijas reizi dienā pagriezt antenu uz to pusi, kur redzams vietējās TV radītais 15 vai 20 minūšu saturs, kas visu dienu atkārtojas.
Kāda ir ieceres būtība?
Likuma izmaiņas, pie kurām padome patlaban strādā, lai septembrī iesniegtu izskatīšanai Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, attieksies uz mazo TV statusa definējumu. Tas varētu nozīmēt, ka pēc nākamā gada vietējās un reģionālās TV savu statusu varēs saglabāt tikai ar nosacījumu, ka uzstādīs savus raidītājus. Vēl viena ačgārnība, manuprāt, ir tā, ka arī uz sabiedrisko pasūtījumu varēs pretendēt tikai tās reģionālās TV, kuru saturs būs pieejams bez maksas jeb ar lokālā raidītāja starpniecību. Savukārt, ja televīzija būs skatāma tikai par maksu, piemēram, kabeļtelevīzijā, iespējas tikt pie sabiedriskā pasūtījuma nebūs.
Kāpēc padomes locekļiem radās šāda ideja?
Par to sāka runāt diezgan nesen - brīdī, kad LTV7 pārstāvji pateica, ka reģionālie logi, kuros reģionālajām TV kopš 2011. gada sākuma dota iespēja raidīt, pašreizējā izpildījumā īsti neatbilst viņu iecerētajai jaunajai koncepcijai. Noņemot LTV7 logus kā platformu, reģionālās un vietējās TV skatītājiem bez maksas vairs nebūs pieejamas, jo nevienā citā bezmaksas pakā neesam. Tāpēc tika aktualizēts mazo raidītāju jautājums, īsti neiedziļinoties to būtībā, jo signālu tie spēs pārraidīt tikai ierobežotā zonā, nevis visā valsts teritorijā. Šāda iecere mazo TV attīstību atmestu 1995. gadā, kad valstī bija viens raidītājs un trīs programmas, bet mēs zinām, cik ļoti tehnoloģijas attīstījušās, cik liela ir kanālu daudzveidība un kā mainījušies TV skatīšanās ieradumi. Turklāt - vai ir pareizi TV piesaistīt noteiktai platformai, piemēram, virszemes apraidei, ņemot vērā, ka šī medija būtība pēdējos gados ir ārkārtīgi mainījusies?
Kas notiks, ja likuma grozījumus tomēr pieņems?
Mazo TV pārstāvju bažas ir, ka pēc 1. janvāra viņu vadītajiem medijiem faktiski varētu tikt noņemtas licences, ja tie neraidīs paši ar jau minētajiem mazjaudas raidītājiem. Turklāt izmaiņas tiek attiecinātas tikai uz reģionālajām un vietējām TV, bet ne uz nacionālajiem medijiem. Tiem taču nav jānodrošina sava apraide - tas ir elektronisko sakaru pakalpojuma sniedzēja - SIA Lattelecom vai va/s Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs - uzdevums. Televīzija pēc būtības nav sakaru operators - tā ir satura veidotājs. Un šeit parādās loģikas trūkums, jo grozījumi mazās TV padarīs nekonkurētspējīgas ar citiem medijiem. Vēl viens iemesls, kāpēc ir tuvredzīgi mazās TV piesaistīt vienai apraides formai, ir tas, ka virszemes apraide ir viena no vismazāk skatītajām, ja TV skatīšanās platformas vērtējam kopumā. Mediju vadītājiem jābūt iespējai pašiem izvērtēt, kā sasniedzama lielākā daļa viņu mērķauditorijas, un pašreiz vairākumam TV par vienu no prioritārajām kļuvusi interneta platforma, jo tā pieejama arī uz ārzemēm izbraukušajiem reģionu iedzīvotājiem.
Kāds, jūsuprāt, būtu labākais risinājums?
TV apraides atļaujas izsniegšana jāpiesaista saturam, nevis apraides platformai. Mūsu kā komercraidorganizāciju prioritāte ir sasniegt iespējami plašāku auditoriju, kā arī pilnveidot saturu, nevis uzstādīt dārgu raidītāju, lai ķeksīša pēc varētu saglabāt savu reģionālās TV statusu. No šīs ieceres izriet - lai reģionālā un vietējā TV saglabātu savu licenci un varētu pretendēt uz sabiedrisko pasūtījumu, tai būs jānopērk dekoratīvs elements - raidītājs. Jo bez tā, ka tas maksā pietiekami dārgi - ap 20 000 latu -, ik mēnesi būs jāmaksā arī fiksēta summa par šī raidītāja izmantošanu. Turklāt izmaksas prasīs arī cilvēku informēšana par šāda raidītāja esamību. Lokālo raidītāju uzstādīšanu nevar noteikt par vienīgo nosacījumu, lai mazās TV varētu saglabāt savu licenci. Pēc pāris gadiem var izrādīties, ka šādas tehnoloģijas vairs nav aktuālas, un tā būs velti izšķiesta nauda. Līdzekļus drīzāk vajadzētu ieguldīt satura pilnveidošanā, kas pašreiz ir lielākā reģionālo TV sāpe.
Vai šo sāpi var mazināt?
Jāatrod veids, kā mazās TV var kļūt kvalitatīvākas. Tas var notikt, nosakot jaunus sabiedriskā pasūtījuma kritērijus. Pašreizējie uz papīra definēti smuki, bet dabā izpaužas stipri vien citādi. Ieguldītajai valsts naudai būtu jādod atdeve. LTV1 novadu ziņu projekts jeb raidījums Šodien Latvijā un pasaulē pēc reitingiem un iestrādēm ir labs, bet tā ir ļoti niecīga daļa no kopējā apmēra, ko likums paredz novirzīt komerctelevīzijām. Papildu finansējums mazo TV nozarē sabiedriskā pasūtījuma veidā nodrošinātu gan darbu reģionu žurnālistiem, gan iespēju augstāk pacelt profesionālo latiņu, jo uz entuziasma pamata vien nevar. Turklāt daudzas mazās TV varētu kļūt redakcionāli daudz neatkarīgākas. Lai gan TV ir dārgs medijs, tas var pastāvēt arī reģionos, ja tiek izveidots pareizs biznesa modelis. Nepareizs viņš ir tad, ja TV dzīvo tikai no pašvaldību finansējuma, jo TV būtu jāstrādā kā komerciāliem medijiem, bāzi pelnot no reklāmām.
Vai NEPLP ieceres vērstas uz to, lai novājinātu reģionālās TV?
To nevaru apgalvot, jo pēdējās sēdēs padomes locekļiem jau sāk rasties izpratne, ka apraides atļaujas nevar piesaistīt platformai. Mazās TV nav jāuztver kā drauds vai konkurents LTV - perspektīvā skatoties, tās ir sabiedriskās TV labākie sadarbības partneri. Atrunājot visus sabiedriskā pasūtījuma nosacījumus, no producēšanas viedokļa LTV būtu ļoti parocīgi, izdarot vienu zvanu, vakarā saņemt vēlamo reģionālās TV sagatavoto materiālu. Tādējādi mazo TV nozare saņemtu papildu finansējumu. Varam runāt par kopīgām darbinieku mācībām un ziņu veidošanas standartiem - tas viss ir pilnveidojams, bet mazajām TV jāļauj strādāt, jo daudzas Latvijā darbojas jau 20 gadu, tām pieder nenovērtējams arhīva materiāls, un tās uztur dzīvību reģionos.