Ir daļa taisnības labklājības ministram Uldim Augulim par to, kādā veidā caur pašvaldībām atbalstu varētu administrēt. Taču problēma ir saknē...
Savulaik, kad Latvenergo cēla tarifus, aicināju visus uz piketu. No pašvaldībām atbrauca Ogre, no Bauskas atbrauca pieci cilvēki, bija arī vietējie. Atnāca politiķi, apskatījās, ka nekā nav, un atstāja visu, kā ir. Bet jau tajā laikā bija skaidrs, ka nevis tarifs jāceļ, bet nevajag valstij izņemt no Latvenergo tik lielu peļņas daļu. Mēs visi samaksājam papildu nodokli, kas iekļauts maksā par elektrību. Gribat, lai lampiņa spīd, - maksājiet!
Tāpat arī ar zaļo enerģiju. Vācijā un Austrijā zaļo enerģiju nefinansē visi pārējie, tur valsts atbalsts zaļajai enerģijai ir sākotnējās investīcijās, tālākā darbība uzņēmumiem atmaksājas par to pašu tarifu. Protams, jāņem vērā, ka austrieši un vācieši iekārtas ražo paši. Valsts subsidē to iegādi. Mums bija saruna ar vāciešiem, ka Ogres novadā, Mazozolos, varētu uzstādīt koģenerācijas staciju, ražot zaļo enerģiju. Viņi stāstīja, kā tas notiktu pie viņiem: pašvaldība nāk daļā ar zemi. Atnāk birģermeistars, saka: es ieguldu 5000 eiro. Tas būs perspektīvs projekts. O, birģermeistars iemaksāja, paņēma paju? Tas ir labs signāls. Mēs pārējie arī!
Pats kā amatpersona? Pie mums to uzskatītu par interešu konfliktu!
Jā, pats, vienlaikus būdams amatpersona. Pašvaldība atbalsta, un arī viņš pats nāk un rāda priekšzīmi, iemaksājot savu personisko naudu. Viņa piemēram seko 500 pārējie, veidojas kooperācija, lai var attīstīties.
Mums būtu klāt KNAB ar visām maskām...
Mūs pakārtu pie pirmā staba! Bet tur tā sistēma darbojas. Tāpēc, ka visi redz, ka tas birģermeistars riskē ar savu naudu un ir personiski ieinteresēts uzņēmējdarbības attīstībā.
Svarīgi arī, ka izmanto pašu valstī ražotās tehnoloģijas, nevis rīko starptautisku konkursu un iepērk sazin kur ražotu vislētāko.
Protams, tas ir iekšējā patēriņa princips, kas visā Eiropā strādā. Kāpēc Eiropa saka: jūs pārējie tā nedariet! Tikai tāpēc, lai mēs savu naudiņu atdotu frančiem, vāciešiem, itāļiem un tā tālāk. Nevis paturētu sev. Un tā tas ir ik uz soļa.
Ja paskatās tajā pašā Briselē - nacionālās intereses stāv pāri visam. Sākot ar reģionu komitejām un beidzot ar Eiropas Komisiju un Eiroparlamentu, valstis visur lobē savas intereses ļoti precīzi.
Mēs sakām - atļaujiet pašvaldībām piedalīties uzņēmējdarbībā. Kad gribēja iekļaut attiecīgās izmaiņas likumā, mūsu Tirdzniecības un rūpniecības kamera noprotestēja. Bet mūsu žurnālisti no televīzijas aizbrauc uz Austriju un veido sižetu, kā tur attīsta savu zaļo enerģiju. Demonstrē, ka pašvaldība piedalās kooperācijā, kopīgi nodarbojas ar ražošanu un iekšējam pašpatēriņam bez konkursa patērē uz vietas saražoto.
Vācieši bija uzaicinājuši mūsējos paskatīties līdzīgu pieredzi. Protams, ministrija neaizbrauca līdzi. Mūsējie jautā: bet kā tad jūs bez konkursa? Vācieši skaidro - tas ir iekšējais pašpatēriņš.
Ir tik liela atšķirība starp rietumvalstu un mūsu uzņēmējiem?
Būtība ir tajā, ka citur Eiropā uzņēmēji pašvaldību uztver nevis kā konkurentu, bet kā sadarbības partneri. Mums jau arī nav ambīciju būt uzņēmējiem. Bet laikā, kad ir krīze vai pēckrīzes situācija, kad uzņēmumi cits pēc cita nobrūk, tā pati kooperācija, kur pašvaldība var piedalīties ar savu artaviņu, ar savu iekšējo pasūtījumu, var nodrošināt gan darbvietas, gan vilkmi tur, kur bizness sākotnēji neattīstās.
Mēs sakām tam pašam Endziņam Tirdzniecības un rūpniecības kamerā: ja negribat, ka mēs to darām, brauciet uz mūsu Mazozoliem, atjaunojiet tur ražošanu. Neviens nebrauc. Kāpēc? Jo peļņa maza. Bet būtība ir tajā, ka pašvaldībai daudz efektīvāk būtu atbalstīt uzņēmumu, lai cilvēkiem ir darbs, nekā trīsdesmit bezdarbniekiem maksāt sociālo pabalstu.
Citviet Eiropā attīstās tā sauktā sociālā uzņēmējdarbība. Tieši ar pašvaldības atbalstu.
Nīderlandē, Zviedrijā, Vācijā ir attīstīta sociālā uzņēmējdarbība. Viņi veido sociālos uzņēmumus, kas nodarbina cilvēkus, sākot ar tiem, kas izgājuši rehabilitāciju pēc narkotikām, beidzot ar invalīdiem. Taisa specializētos uzņēmumus. Pašvaldība organizē viņiem darbu, daļēji subsidē, samaksājot menedžerim, inženierim tehniķim un grāmatvedim, nodrošinot telpas un autobusu nokļūšanai uz darbu un atpakaļ. Cilvēki tajā vidē ir laimīgi - viņi visi ir nodarbināti, saņem algu, samaksā nodokļus. Viņiem ir kolektīvs, tradīcijas. Viņi ir tās sabiedrības locekļi un lepojas ar savu valsti. Mēs, pašvaldība, neko tādu veidot nevaram. Tagad tieši runājam ar invalīdu biedrību un uzņēmējiem, mudinām dibināt biedrību, lai palaistu šādu sociālo uzņēmējdarbību.
Mēs sakām, ka kaut kad gribam noķert Eiropu. Bet Eiropa iet tālāk. Modernizējas aizvien straujāk, kamēr mums viss ir aizliegts, aizliegts, aizliegts!...
Kāds atbalsts no valsts būtu nepieciešams uzņēmējiem reģionos?
Mums vairs nevajag lauku konsultantu, kas palīdz tikai sarēķināt platību maksājumus. Mums vajag projektu vadītājus un mārketinga speciālistus, kas palīdz saražoto produktu realizēt. Nostādīt to uz kooperācijas un lielākas ražošanas bāzes. Jo viena mazā zemnieku saimniecība, pat ja tie ir kādi 100 hektāri, saražo par maz, lai izietu tirgū kaut vai uz to pašu Somiju. Kāpēc atbrauc pie mums igauņi un uzpērk mūsējo salasītās sēnes un ogas no meža, aizbrauc un realizē, nopelna, braukā ar džipiem, kāpēc mēs paši nevaram?
Varbūt mūsu uzņēmēji ir mazāk aktīvi?
Mums šo uzņēmēju ir par maz. Ja paskatāmies agrāko gadu statistiku, kas mums pieejama muzejā, 1935. gadā Ogres pilsētā uz 1700 iedzīvotājiem bija 700 reģistrēto ražotāju un tirgotāju. Šobrīd aktivitāte ir ievērojami zemāka. Un tas ir saprotams: Pirmais pasaules karš, pirmās izsūtīšanas uz Sibīriju, Otrais pasaules karš un pēc tam atkal izsūtīšanas uz Sibīriju, vēl padomju laika tradīcijas... Taču arī tagad ir jauni cilvēki, kas nāk, piedalās un grib kaut ko izdarīt, bet, kolīdz saņem nevis atbalstu, bet kārtīgi apdedzinās, secina, ka nav jēgas. Saprot, ka lētāk, izdevīgāk un bez kreņķiem ir aizbraukt uz Norvēģiju un tīrīt zivis. Un saņemt tādu naudu, kāda te pat sapņos nerādās. Par elementāru darbu. Nav jālauza galva, nav jāskrien, jāieķīlā īpašums, nav jābaidās, ka banka visu atņems.
Mums ir arī ļoti daudz dažādu kontrolieru un uzraugu...
Būtu jānosaka, lai tam kontrolierim maksā algu un prēmiju nevis par to, ka viņš sastādījis 50 protokolus un iekasējis trīs tūkstošus soda naudās, bet par to, ka viņa uzraudzībā sekmīgi strādā 55 uzņēmumi un vēl divi nākuši klāt. Un viņš tur ir bijis, palīdzējis sakārtot lietas, ierādījis visu, un tie sekmīgi strādā. Lai mūsu kontrolējošā sistēma būtu nevis represīva, bet atbalstoša. Kā tas ir Anglijā. Satiku kādu jaunieti, prasu, kāpēc nestrādā pie mums, Latvijā. Viņš saka: Latvijā es neredzu iespēju attīstībai, Latvijā viss ir aizliegts! Tur tev palīdz iet uz priekšu, mums nāk un iedod pa degunu. Tur tas sāls ir.
Šajā kontekstā - kāda situācija ar darbvietām pašlaik ir Ogrē?
Savulaik Ogrē ļoti veiksmīgi ienāca norvēģi ar tehnoloģisko parku SIVA. Ir izveidojusies vesela virkne mūsu pašu uzņēmumu, piemēram, TMMetal Baltic, kas izgatavo kuģu dzenskrūves, sūta uz Japānu, Ameriku, Krieviju un citām pasaules valstīm.
Hanzas elektronika sāka ar mazu cehu, bet šobrīd tas ir izaudzis vairāk nekā līdz 2000 kvadrātmetriem. Vairāk nekā 90% šī uzņēmuma saražotās produkcijas aiziet eksportā. Pallant līmētās koksnes materiālus eksportē ar Vācijas standarta zīmogu. Ring Baltic izgatavo un piegādā ražotājiem biroju krēslu detaļas. Sierštelles sieri pieejami lielveikalos. Tos, izmantojot modernas tehnoloģijas, gatavo uz jāņusiera bāzes ar dažādām piedevām. Piens tepat no Ogres novada, mellenes un ābolus audzē zemnieki. Ir vēl daudzi uzņēmumi, ar ko lepoties. Jautājums tikai, kā tiem visiem palīdzēt attīstīties tālāk.
Darbvietas veidojas, bet mūsu skatījumā - par maz. Tajā brīdī, kad 1974. gadā Ogrē uzbūvēja trikotāžas kombinātu, pilsēta ievērojami izpletās, no Pierīgas atpūtas un dzīvojamās zonas pārvērtās par rūpniecības pilsētu. Kombinātā bija nodarbināti apmēram pieci tūkstoši, vienu laiku tika ievestas vjetnamietes. Teritorija ir milzīga - apmēram 8,5 ha zem jumta. Šobrīd trikotāžas jomā strādā vien pāris simtu. Kombināta teritorijā dažādās citās jomās darbojas ap 50 uzņēmumu.
Mēs rēķinām, ka Ogrē darbvietas vajadzētu nodrošināt apmēram 1,5 tūkstošiem strādnieku. Bija uzņēmumi, kas ielika avīzē sludinājumus, ka vajadzīgi darbinieki, divu nedēļu laikā pieteicās ap sešiem simtiem. Ja paanalizē, kas piesakās, - tie, kas braukā uz darbu uz Rīgu, strādnieki, tehniķi, mehāniķi, kuri labprāt par tādu pašu atalgojumu strādātu Ogrē, nevis zaudētu laiku ceļā.
Ko pašvaldības var darīt, lai piesaistītu uzņēmējus, palīdzētu?
Izņemot Pierīgu, pārējās pašvaldības šobrīd ir samērā nabadzīgas. Līdz 2008. gadam katru gadu bija budžeta pieaugums, bija attīstība, bet pēc tam vesela virkne vajadzību visu laiku paliek neizpildītas. Šogad, gatavojot budžetu, izskatījām projektus apmēram par sešiem miljoniem, kuru pietrūkst. Visi pamatoti, visi vajadzīgi, bet finansējuma nav. Izejot no tā, pašvaldībai ir ierobežotas iespējas atbalstīt uzņēmējus. Tajā pašā laikā pērn Ogres pašvaldība bija piešķīrusi uzņēmējiem nekustamā īpašuma nodokļa atlaides apmēram 40 tūkstošu latu apmērā.
Ja skatāmies pēc tā, kas uzņēmējiem vairāk vajadzīgs, tā ir infrastruktūra. Tur, kur šobrīd darbojas Hanzas elektronika, tehnoloģiskais parks, CSDD, Ogres autobuss, - tur iela vispār nebija izbūvēta. Bija skaidrs, ka uzņēmēji nevar savā bilancē iekļaut tādu kapitālieguldījumu, kas ir ārpus viņu biznesa. Beigu beigās pašvaldība paņēma kredītu un izbūvēja ceļu. Tas izmaksāja 600 tūkstošu latu. Tagad desmit gadus katru gadu atmaksājam pa 60 tūkstošiem. Tas arī ir pašvaldības ieguldījums uzņēmējdarbībā, kas veicina attīstību.
Šobrīd daudz tiek diskutēts par to, ka nepieciešamas izmaiņas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmā.
Principā izlīdzināšanas sistēma ir vajadzīga. Šogad arī Ogres novads pirmoreiz ir šīs dotācijas saņēmējs. Agrāk Ogres pilsēta maksāja izlīdzināšanai. Kad Ogrei pievienoja apkārtējos pagastus, bija jautājums - vai nu maksājam izlīdzināšanai, vai palīdzam uzturēt lauku teritoriju. Šobrīd, darbojoties jau kā novads, savu ieņēmumu bāzi esam nosēdinājuši ļoti zemu. Ir kļuvis sliktāk. Mums saka, ka pašvaldību budžeti esot stabilizējušies, ekonomikā - izaugsme, bet kopumā, pārrēķinot finanšu nepieciešamību, redzam, ka ne tikai novadi, bet arī četras lielās pilsētas saņem šos pabalstus - Rēzekne, Daugavpils, Liepāja, Jēkabpils.
Var saprast lielās pilsētas, kas cīnās par to, lai finansējums pēc izlīdzināšanas sadalītos 50:50%, jo lielākā ekonomika ir pilsētās. Bet kas notiks ar pārējo Latvijas teritoriju? Ja šo finanšu izlīdzināšanas likumu izmaina un neko nekompensē, tas nozīmēs, ka mēs vēl vairāk noplicināsim novadus un šīs nosacīti mazās pašvaldības.
Ja skatāmies uz Ogres novadu, 38 tūkstoši iedzīvotāju ir krietni vairāk nekā Jēkabpilī un Valmierā, tajā pašā laikā finansējums uz Ogres pilsētu un Ogres novadu ir mazāks. Arī no struktūrfonda atbalsta viedokļa, no visām atbalsta sistēmām ir mazāks. Bet arī šeit cilvēki dzīvo, skatās uz Ventspili un saka - mēs arī gribam kā Ventspilī! Un tas ir saprotams. Vai tad tas Latvijas pilsonis, kas ir Ventspilī, ir ar kvalitātes zīmi un privileģēts, un tas, kas ir Ogrē, ir otrās šķiras cilvēks?
Varbūt problēma ir naudas izlietojumā, prioritātēs?
Jā, vispirms jādomā par darbvietām. Kad mums ekonomika būs nostabilizēta un attīstīsies, būsim devuši iespēju cilvēkiem nopelnīt un saņemsim nodokļus, tad varēsim arī atļauties būvēt koncertzāles.
Ja mēs kā valsts šobrīd nespēsim noteikt prioritātes un izšķirt svarīgāko, veikt ieguldījumus tur, kur tas ekonomiski atmaksājas un atražojas, mēs esam nolemti. Tas pats attiecas uz mūsu milzīgo birokrātisko aparātu, kas visu laiku tiek stiprināts ar kontrolējošām institūcijām utt. Mēs lepojamies, ka saražojam ap 200 likumu gadā, lepojamies, ka mums MK noteikumu skaits jau ir ap četriem tūkstošiem, bet cik katrs no mums šos noteikumus izlasa? Principā šobrīd Latvijā vesela rinda pašvaldību un citu institūciju izliekas, ka šos noteikumus pilda, bet praksē spēj realizēt un kārtīgi izpildīt tikai nelielu daļiņu. Jautājums: vai kāds ir nomiris no tā?
Somi pieņēmuši vadlīnijas, ko pilda sava budžeta robežās. Mums ir uzlikts, ka jāpilda viss, bet finansējuma nav. Tad kā mēs visu varam izpildīt?
Būtu jāpanāk, ka visām valdošajām partijām veidojas daudzmaz vienota uzticības pilna attieksme pret sabiedrību. Visi baidās, ka, dodot Latvijas iedzīvotājiem iespēju izvēlēties, noteikti būs krāpniecība, korupcija, zagšana. Arī apspriežot NAP, bija diskusija par to, ka jāiegulda līdzekļi, lai atjaunotu iedzīvotāju uzticību valstij. Taču ir nevis jāatjauno iedzīvotāju uzticība valstij, bet valstij jāuzticas saviem iedzīvotājiem. Nevar būt uzticība tikai vienā virzienā. Kad tā ir abpusēja, sāk veidoties gan attiecības, gan struktūras, gan normāla prakse, samazinās korupcija, likumdošanas pārkāpumi un visas pārējās lietas.
Nākamais jautājums par to pašu ekonomisko attīstību. Pašvaldībām nevis jāsēž katrai savā teritorijā kā grāfistē, bet savstarpēji jāsadarbojas. Ja Ogrē vai mūsu kaimiņos Ikšķilē tiks izveidota liela ražotne, tur strādās arī blakus novados dzīvojošie. Jo viņiem ir vienalga, kur ir novada robeža, viņiem svarīgs sasniedzamais attālums, lai iespējami maz laika būtu jātērē ceļā uz darbu. Lai var nopelnīt pietiekamus līdzekļus sev, ģimenes uzturēšanai. Un tad aktuāls jautājums, ka ne tikai vienai pašvaldībai tas autobuss ir vajadzīgs, bet arī otrai un trešajai un tām visām jāpiedalās šāda investīciju piesaistes un infrastruktūras nodrošināšanas projekta realizācijā un apguvē.
Tas ir jautājums par to, vai pašvaldības spēj sadarboties?
Ne tikai. Viena lieta, ka jāredz pāri savām robežām. Otra lieta - kā to mēs atkal kārtējos noteikumos iestrādājam, lai šādus kopīgus projektus var realizēt. Šobrīd šādu kopīgu projektu realizācija nav iespējama, pašvaldība struktūrfondu finansējumu var saņemt tikai savā teritorijā, ne pa labi, ne pa kreisi.
Patlaban aktuāls ir likumprojekts, kura mērķis ir radīt ierobežojumus lauksaimniecības zemes pārdošanai tiem, kas to neapstrādā. Kā to vērtējat?
Nezinu, vai likums vairs ko mainīs, jo vesela rinda zemes caur dažādām SIA ir citu īpašumā. Tas sliktākais, ka zemniekiem, kas strādā, jau laikus nav radītas iespējas piekļūt pieejamiem finanšu resursiem zemes platību paplašināšanai. Jo ļoti labām, spēcīgām saimniecībām zemes pietrūkst. Un tad, kad tas mazais pārdod, protams, viņš grib maksimālo cenu. Bet kaimiņam tomēr ir jābūt priekšrocībai pirmajam iegādāties.
Te ir arī jautājums, par ko pašvaldības sen jau runā. Pensiju fondi. Mēs tos atdodam ārzemju komercbankām, tās liek savos fondos un pie mums izpērk mežus, caur ko atgriež sev peļņu un to naudu, cik nu paliek mums pāri. Meži ir labākais pensiju fondu ieguldījums. Mums pašiem tas jāizmanto.