Atgādināšu, ka no nevalstiskā sektora puses iniciatīvas aizsākās jau 2012. gadā, kad mēs bijām ar vienu no pirmajām iniciatīvām vietnē manabalss.lv un savācām 13 600 parakstu. 2014. gada budžetā, lai, atvainojos, atkratītos no mums, tika piešķirts 1,1 miljons, lai cilvēkiem ar dažādām diagnozēm, to skaitā hepatītu, vecumā līdz 18 gadiem būtu bezmaksas ārstēšana. Ministrei Circenei mūsu problemātika, šķiet, nelikās pietiekami aktuāla, un, jā, ministrs Belēvičs bija pirmais, kuru varējām uztvert kā pilnvērtīgu sarunu partneri. Belēvičs teica: labi, ministrija sarēķinās no savas puses, vai jūsu aprēķini ir korekti, un tad rīkojamies tālāk.
Jūsu aprēķini par ko?
Runa bija par to, ka tobrīd valsts finansiālā līdzdalība bija tāda, ka pacientam ik mēnesi no savas kabatas nācās maksāt 380 eiro medikamentiem - plus procedūras un citi izdevumi. Mēs no savas puses strukturēti spējām parādīt, ka cilvēki aiz izmisuma ķeras pie tādiem līdzekļiem kā invaliditāte, slimības lapas utt. un ka valstij pašai būtu jēdzīgāk savu līdzdalību palielināt.
Īsi sakot, pārrunas beidzās ar to, ka iepriekš gadā valsts šīs diagnozes ārstēšanai tērēja aptuveni 3 miljonus eiro, bet, sākot no šā gada - un lēmums attiecas uz triju gadu budžetu rāmi -, summa faktiski tiek dubultota. Tur ir nelielas atšķirības gadu griezumā, bet apaļojot runa ir par 6 miljoniem gadā; šogad tie ir 6,5 miljoni. Tātad valsts kompensē ne vairs 75%, bet 100% medikamentu iegādes. Mēs no savas puses bijām arī sarēķinājuši šādas rīcības izdevīgumu arī citā aspektā. Agrāk terapijas efektivitāte nepārsniedza 46%, tātad varēja runāt, ka daļa no valsts iztērētās naudas nenesa augļus (turklāt bija pacienti, kurus vienkārši ar šādu terapiju ārstēt nevarēja), bet, finansējumu palielinot, var lietot jaunas zāles, kas efektivitāti palielina līdz 70-97 procentiem.
Ļoti labi.
Jā, bet šovasar Hepatīta dienai (28. jūlijs) veltītas konferences ietvaros izskanēja ziņa, ka programmai vairs nav naudas.
Kur tad palika?
Šīs slimības specifika ir tāda, ka ir nepieciešams laiks, lai pārliecinātos par ārstēšanas sekmīgumu. Deviņu mēnešu ārstēšanai seko triju, dažreiz sešu mēnešu ilgs novērošanas periods. Tomēr kaut kādas likumsakarības, statistiku iegūt var. Mēs ik gadu ārstējam apmēram 780 cilvēku par naudas vienību x ar izārstēšanas efektivitāti apmēram 50%, turpretim šogad ārstēšana sākta apmēram tādam pašam skaitam cilvēku, toties efektivitāte ir gandrīz 97 procenti, jo ir šīs jaunās terapijas. Problēma ir tā - bija pacienti, kuriem vecā terapija nederēja, nelīdzēja, un nu šie cilvēki labi saprotamu iemeslu dēļ steidz izmantot iespēju saņemt jaunas, efektīvākas zāles. Vecās maksāja apmēram 8000 eiro gadā, bet jaunās var sasniegt 40 000 eiro līmeni, attiecīgi, jo vairāk mediķi, labu gribot, lieto jaunās, jo budžets tiek ātrāk «noēsts». Te iemesls meklējams savukārt tajā, ka faktiski līdz šim gadam nebija domāts par hepatīta slimnieku reģistru, attiecīgi nebija skaidrības par to, cik šādu, ja tā drīkst teikt, ielaistu pacientu, to, kuriem vecās terapijas neder, īsti ir.
Kas tālāk?
Jau minētajā konferencē Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča gan pauda neizpratni, kāpēc viņa par šādu situāciju nav informēta, gan apņēmās meklēt risinājumu. Šajā pirmdienā par situāciju sprieda arī Sabiedrības veselības apakškomisija. Man nav šaubu par Barčas labo gribu, bet dara uzmanīgu Veselības ministrijas nostāja. Proti, ir formulēts, ka, labi, tad nākamgad programmas finansējumu palielinām līdz 11,1 miljonam eiro, tas ir, 1,1 miljons tiktu tērēts uzkrājušās pacientu rindas likvidēšanai, vēl 4 miljoni - slimības ārstēšanai ieslodzījuma vietās. Tas viss, protams, ir pareizi, tomēr negribētos, ka sabiedrībā veidojas priekšstats, ka hepatīta slimnieki tik prasa vēl un vēl, dievs nedod, uz kādas citas grupas rēķina. Plus ministrijai, mēģinot izmantot Barčas apņēmību, nevajadzētu sākt ar šīm palielinājuma summām sākt spēlēt «visu vai neko» pokeru.
Formulēšu citādi: mēs apzināmies, ka valsts jau ir hepatīta slimnieku grupai ļoti nākusi pretī, līdz ar to mēs pat aicinātu akcentus likt uz to, kā uzlabot jau esošo modeli. Ja parādās papildu nauda, tad tas, protams, būtu brīnišķīgi, bet mēs jebkurā gadījumā varam paskatīties, ja tā var teikt, algoritmus, atbilstoši kuriem notiek terapijas izvēle hepatīta slimnieku grupā, varbūt tie ir pilnveidojami. Piemēram, jāskatās - ja naudas ir tik, cik ir, varbūt vispirms ir jāpievēršas smagākajiem gadījumiem. Tāpat, mūsuprāt, vajadzētu izmantot Pasaules Veselības organizācijas piedāvājumu pakonsultēt, kā jēdzīgāk, valsts pozīcijai izdevīgāk slēgt līgumus ar farmācijas kompānijām par attiecīgajiem medikamentiem.
Vai es pareizi saprotu - ja tomēr runājam tieši par naudu, primārais būtu tas papildu 1,1 miljons uzkrāto gadījumu ārstēšanas nodrošināšanai?
Tā var teikt. Jo šogad ar jaunajām terapijām ārstē apmēram 270 pacientu, bet ir informācija, ka nākamgad jau no «rindas» ir pieteikušies apmēram 200, tas nozīmē, ka ir risks, ka nākamgad šī gada situācija, kad naudas pietrūkst, atkārtosies. Tomēr visvairāk es gribētu uzsvērt, ka tieši hepatīta programmā iesāktais ir uzskatāms par labu paraugu tam, ko sauc par strukturālu reformu, līdz ar to te vajadzētu konstruktīvi turpināt pieslīpēt, uzlabot, bet ne šūpot.