Dažas lietas, skatoties ar šodienas acīm, droši vien bija jādara citādi. Bet tas nemaz nebija tik vienkārši. Nevar jau apgalvot, ka par fiskālo disciplīnu manā laikā netika domāts. Tikai tie mērķi bija citi - pēc iespējas ātrāk sasniegt to labklājības līmeni, kāds ir visā Eiropā. Mums bija 40 un nedaudz procentu no vidējā labklājības līmeņa ES.
Arī lielajos fiskālajos rāmjos mēs tomēr iekļāvāmies - bija otrais zemākais valsts parāda līmenis ES. Mums bija arī normāli banku procenti, un vienīgais Māstrihtas kritēriju parametrs, ko mēs neizpildījām, bija inflācija. Runāt par to, ka mums nebija pietiekami stingras fiskālās disciplīnas, manuprāt, nav pamata.
Tomēr pretinflācijas plāna pieņemšana bija tieši jūsu vadītās Finanšu ministrijas kompetencē. Kādēļ šī plāna pieņemšana tika nokavēta par vairākiem gadiem?
Mēs nekavējāmies ilgi. Pirmo programmu Kariņa kunga vadībā izstrādāja Ekonomikas ministrija, nākamajā gadā valdība uzdeva Finanšu ministrijai, un mēs nācām pietiekami savlaicīgi. Banku eksperti mūsu programmu atzina par pārsteidzoši labu! Viņi, tie paši eksperti, kas tagad kritiski runā par tā brīža situācijām, bija mums tie lielākie padomu devēji. Ja 2005. un 2006. gadā būtu tās indikācijas, kas pasaulē parādījās tikai 2007. gadā, varbūt arī citās valstīs tā krīze nebūtu tik liela, kāda tā izvērsās...
Mēs varbūt pārāk pakļāvāmies šim milzīgajam darba algu pieaugumam, sevišķi valsts sektorā. Mēs pakļāvāmies arodbiedrību spiedienam, likās, ka budžets to pieļauj.
Kādam spiedienam jūs pakļāvāties, kad 2005. gadā atteicāties no nodokļu iniciatīvām, kas varētu ierobežot nekustamā īpašuma spekulācijas?
Nē, nē, spiedienam mēs nepakļāvāmies. Mēs vienkārši ļoti ilgi strīdējāmies par kadastrālo vērtību apmēru. Tā atšķirību amplitūda pārsniedza 200 reižu. Vairāki priekšlikumi, ko manis vadītā Finanšu ministrija iesniedza, neguva atbalstu koalīcijas sēdēs. Eksperti piedalījās no dažādām sistēmām, protams, tur bija dažādas intereses, bet es neatceros nekādus īpašus spiedienus no nekustamā īpašuma vai banku nozares puses. Daži tie priekšlikumi, kuri mums likās pieņemami, koalīcijā neguva atbalstu. Partiju viedokļi bija ļoti dažādi - visiem bija iebildumi: JL, ZZS, Robertam Zīlem (TB/LNNK), arī Lembergam...Beigās palikām pie 25% ierobežojuma īpašuma nodokļa pieaugumam, kas arī patiesībā neko neatrisināja.