Ja Grieķija krīt, tā rauj līdzi Īriju, Portugāli, iespējams, Spāniju, Itāliju un tā tālāk. Grieķijas ekonomika ir trīspadsmit reižu lielāka nekā Latvijas ekonomika. 2010. gadā Latvijas IK bija ap 18 miljardu eiro liels, bet Grieķijas IK - 230 miljardu eiro. Problēma ir tā, ka veidojas kaut kas līdzīgs, kas bija 2008. gada sākumā. 2008. gadā privātā banka Lehman Brothers «norāva» pasaules finanšu tirgus, pašlaik izskan viedokļi, ka Grieķija var būt kaut kas līdzīgs - tikai valstu pusē.
Gaidāmais Grieķijas defolts pēc sekām būtu salīdzināms ar tādu ASV finanšu milžu kā Lehman Brothers, Goldman Sachs, Morgan Stanley krahu 2008. gadā?
Ne tik liela apjoma, protams, bet tas varētu izraisīt līdzīgus efektus. Apjoma ziņā tas nebūtu tik milzīgs, jo finanšu regulatori tagad ir daudz uzmanīgāki nekā toreiz, centīsies atrast papildu finansējumu, tikai jautājums, cik ilgi to varēs izdarīt? Ja skatāmies tikai uz Grieķiju - viņiem finanšu situācija ir tik nepatīkama, ka nepatīkamāku grūti iedomāties. Tikai valdības parāds ir 150% no IK. Un tam nāk vēl klāt Grieķijas privātais parāds. Latvijai, kad sākās problēmas, valsts parāds bija zem 9% no IK, tagad tas ir pie 40%. Par parādu ir jāmaksā procenti, tas ir arī jāpārfinansē. Problēma ir tā, ka finanšu tirgos grieķi pārfinansēties nevar. Grieķijai pieejamā nauda ir ar sliktākiem nosacījumiem nekā Latvijai vissliktākajos gados - piecu gadu vērtspapīriem likme virs 20% gadā. Tas nav noturams pasākums. Jautājums par Grieķiju ir tikai laika jautājums. Tas, kas pašlaik tiek darīts, - tiek pirkts laiks.
Tātad - ko nozīmē defolts?
Ir dažādi veidi. Viens ir, ka vienkārši noraksta parādu. Valsts pasaka, mēs parādu atdot nevaram, un to vienkārši noraksta. Otrs, parādu pārstrukturizē. Pret katru aizņemtu eiro atdod tikai, piemēram, 50%. Pašlaik runā par tādu veidu, kā pārstrukturizēt parādu laika ziņā. Parādu gan nenorakstīt, bet tas ir jāsāk atdod, teiksim, pēc pieciem gadiem. Problēma ar Grieķiju ir tāda, ka tai parāda apjoms ir ļoti liels. Otra problēma - tās budžeta deficīts vienalga ir graujošs, pat tad, ja daļu parāda «piedod».
Kādas ir Grieķijas ekonomikas problēmas?
Viņiem ekonomikas buma laikos radās tās pašas problēmas, kas mums, tikai ievērojami lielākos apjomos un vēl asākā veidā. Grieķijā ir vajadzīgas būtiskas izmaiņas ekonomikā, lai likvidētu budžeta deficītu. Viņiem vajag, lai ekonomika aug, vajag maksāt nodokļus, vajag mazināt valsts izdevumus. Grieķiem pašiem labākais variants būtu daļējs defolts, kas ļautu ekonomikai uzelpot un sākt augt. Taču pat tad, ja Grieķijas parādu noraksta, viņu ekonomika nav īpaši dzīvotspējīga. Viņiem vienalga ir jāveic sāpīgas reformas. Grieķijas defolts nav vienkāršs. Tas velk līdzi citas valstis. Ja finanšu tirgi nobīstas, tie sāk uzbrukt visām citām valstīm, mēģinot atrast, kurš ir tas vājais. Jo finanšu tirgos var iegūt gan caur cenu kāpumu, gan kritumu, tur gan ir pretējas stratēģijas. Tikko finanšu tirgi sajūt, kurš ir vājais, tie sāk mocīt, kamēr to norauj.
Ja Grieķija noiet pa burbuli, kas tad notiek ar Īriju, Portugāli, Spāniju?
Lielākais risks ir Spānijai. Ja mēs saskaitām kopā Īriju, Grieķiju un Portugāli un pareizinām ar divi, tad mums sanāk Spānijas ekonomikas lielums. Tāpēc Grieķiju nelaiž pa burbuli, tāpēc tiek pirkts laiks, lai pārējās valstis varētu veikt izmaiņas, nodemonstrēt, ka tās nav līdzīgas Grieķijai. Līdzīgi Latvijai 2008./2009. gadā neļāva devalvēt latu, jo tiklīdz to darītu Latvija, valūta būtu jādevalvē citām valstīm, kas norautu tās zem ūdens. Igauņi un lietuvieši ieguva laiku, lai parādītu, ka viņu ekonomikas ir citādas, ka viņu riski ir citādi. Tad, kad citas valstis attālinās no riskiem, kad valstu saistība nav tik spēcīga, tikai tad vājākos var laist pa burbuli. Ir viena lieta, kas Grieķijai ir slikta. Grieķijas vērtspapīros ir sainvestējušas ļoti daudzas bankas, jo īpaši Vācijas un Francijas bankas. Ja Grieķija noiet pa burbuli, tas viss ir jānoraksta zaudējumos.
Cik apjomīgi būtu Vācijas un Francijas banku zaudējumi Grieķijas defolta gadījumā?
Es no galvas nevaru pateikt.
Desmiti miljardu eiro?
Vairāk. Krietni vairāk. Tas savukārt nozīmē, ka šīm bankām būs jāveic uzkrājumi, jo būs zaudējumi. Kas tajā brīdī notiks? Neviens nezinās, kur kuram ir vājās vietas, kurš ir cietis vairāk. Tad notiks kaut kas līdzīgs kā 2008. gada rudenī. Vienkārši, nezinot, kurš ir cietis vairāk, bankas savā starpā vairs netirgojas. Līdz ar to sastingst viss finanšu tirgus. Tajā brīdī rodas problēmas uzņēmumiem, kuri vairs nevar aizņemties naudu, kad tā ir vajadzīga. Tāpēc ir šī stratēģija turēt grieķus virs ūdens, kamēr pārējie veic pārmaiņas ekonomikā, un tikai tad grieķu parādu restrukturizēt, jo izvilkt viņus nevar.
Kāpēc Grieķiju izvilkt nevar?
Problēma ir Grieķijas ekonomikas struktūra. Latvijas modelis viņiem darboties nevar. Mēs sēžam ar fiksētu valūtas kursu un augam caur eksportu. Latvijas eksporta apjoms pirms problēmām IK bija 40%, tagad eksporta īpatsvars IK ir 55%. Grieķijai eksports IK struktūrā ir tikai 20%. Latvijas eksports ir diezgan diferencēts. Grieķijai eksportā dominē trīs galvenās grupas. Lauksaimniecība, kas ir ļoti sezonāla nodarbe. Tad seko tūrisms, bet viņi nepārtraukti streiko. Trešais - kuģniecība, bet no tās ekonomiski iegūst ļoti neliels iedzīvotāju skaits. Eksportu palielināt viņi tātad nevar, politiski vienoties viņi arī nevar. Grieķiem liekas, ka Vācija viņus otro reizi kopš Otrā pasaules kara ir okupējusi. Eiropai savukārt liekas, ka Grieķija to ir smagi apmānījusi. Grieķi meloja. 2009. gada pavasarī pirms vēlēšanām Grieķija pasaulei stāstīja, ka šajā gadā budžeta deficīts tai būšot mazliet virs Māstrihtas kritērijiem, mazliet virs 3%. Rudenī, kad nāca cita valdība, atklājās, ka budžeta deficīts Grieķijā ir 12%, pēc tam - ka tuvāk 14%. Bija atklāta melošana, tāpēc arī tagad Grieķijai finanšu tirgi netic.
Vai arī Vašingtonas konsensus noteiktais neierobežotas finanšu plūsmas princips nav tikpat būtisks cēlonis smagām krīzēm, kādas mēs redzam?
2008./2009. gadā redzējām, ka šīs brīvās finanšu plūsmas daudzos gadījumos var būt ļoti destruktīvas. Tās var uzbrukt valstīm un uzņēmumiem, kas nav pilnīgi saistīti ar problēmām. Pēc šiem notikumiem ir aizliegti daži darījumu veidi ar akcijām, kas bija īpaši destruktīvi. Piemēram, darījumi ar dažiem atvasināto vērtspapīru veidiem. Problēma ir tā, ka spekulatīvie uzbrukumi var būt ļoti apjomīgi un ļoti radikāli. To mēs paši redzējām pēc iestāšanās ES, kad uzpūtās mūsu nekustamo īpašumu burbulis. Naudas aizplūšana recesiju var padarīt krietni dziļāku. Tomēr Grieķijas problēma jau nebija, ka finanšu tirgi tai uzbruka, valdības fiskālā politika bija vienkārši bezatbildīga. Arī Latvijas valdība nekustamo īpašumu burbuļa laikā neīstenoja politiku, kas to ierobežotu. Latvijai tolaik nauda bija ļoti vajadzīga, arī tagad tā ir vajadzīga. Problēma, ka tā aizgāja nekustamajos īpašumos un valsts to neregulēja, nauda loģiski aizplūda nekustamo īpašumu jomā, kas nebija aplikti ar nodokļiem. Valstij ir jāīsteno aktīva politika.