Neiedziļinoties kopproduktā uz iedzīvotāju un Džini indeksos, intuitīvi gribas izvirzīt tēzi, ka Latvijas problēma nav vis daudzinātā noslāņošanās, bet apstāklis, ka joprojām esam kopumā trūcīga sabiedrība. Turklāt visai neražīga. Gribas iebilst tiem, kas recesijas laika recepti redz Robina Huda efektu stiprinošos nodokļos. Pirmkārt, būsim godīgi, no tā sauktajiem miljonāriem trūcīgā valstī īsti nav ko ņemt. Pat nelīdzinot ar Rietumvalstīm, bet vien ar Ukrainu vai Turciju, mūsu bagāto rocība ir relatīva un biznesi - maznozīmīgi. Galu galā daļa veidoja šo nestabilo saimniecību; citi - polituzņēmēji, pret ko vēršas vairums dusmu - faktiski ir āmuļkrūmi, kas parazītiski vijas uz valsts sektora koka lapotnes, bet reālā, privātbiznesa augsnē, lai cik tā lekna melnzeme ir, šie āmuļi augt nemaz neprot. Otrkārt, progresīvais ienākuma nodoklis šodien ir utopija. Ja paaugstinātās likmes slieksnis būs zems (teiksim, Ls 4000 mēnesī, nerunājot par jokiem, kā Ls 500 mēnesī), tā būs iedīglī esošā vidusslāņa mocīšana. Esot augstākam slieksnim, ļaudis radošo garu ieguldīs nevis inovācijās, bet idejās, kā nodokli apiet. Piemēram, kāpēc nereģistrēties Igaunijā (21%), Slovākijā (19%), Ukrainā (15%), Bulgārijā (10%) vai Andorā (0%).
Rūgtās pārmaiņas
Šī brīža risinājums laikam nav vis godīgā pārdalē (kas morāli svarīga un nākotnē īstenojama), bet citos pelnīšanas veidos. Slava, piemēram, kokrūpniekiem, tomēr skaidrs - ne ar izejvielu eksportu cels bagātu valsti. Risinājums Latvijas publikai jau ausis nodrillējis, cik daudz to runājuši. Šis «cits pelnīšanas veids» ir intelektuālie pakalpojumi. Ar šo domu Diena bijusi pat pārsātināta*. Tikai nekas nenotiek.
Pērnvasar** norādīju: zinātnes ministre i netuvina mūs Eiropas Savienības mērķim sasniegt 2% IK augstskolām 2010.gadā. Notiek nepārdomāta «griešana». Kopš tā laika sabiedrības resurss audzis zelta vērtā faktorā - šobrīd esam nogatavināti pārmaiņām.
Kad 2006.gadā kā valsts sekretāre pretojos tam, ka ministrijas štatus vēlas bezjēgā uzpūst, tad dažādas pārvaldē nekompetentas personas izrunājās, ka šādi kavēta ES struktūrfondu apguve. Izrādījās - man bija taisnība, un pūsto birokrātiju sāpīgi likvidē. Kad veidojām iekšējo normatīvo aktu un kontroles sistēmu, lai uzraudzītu finanšu izlietošanu, A.Kalvītis teicis: «[IZM] nonākusi līdz tādam absurdam, ka ierēdņi vairs negrib parakstīt nevienu dokumentu [..].»*** Par šķērdēšanu var lasīt Valsts kontroles ziņojumos. Rūgts, protams, prieks, šobrīd apzināties - ja tantes man ļautu tiesiski vadīt resoru, tad jau 2009.gadā mums būtu elastīgāka, ieguldījumiedarbīga izglītības un zinātnes sistēma, kurā valdītu atklātums, skaidra atalgojumu sistēma un tiesiskums. Ietaupītu kādus miljonus. Nevajadzētu skolēniem un vecākiem dzīvot neziņā.
Cilvēkiem der apzināties, ka izglītības sistēmas krahs nav nekāds pasaules krīzes, nekustamo burbuļa vai «pārkaršanas» blakusprodukts. Krahs ir pēdējos trijos gados taisītās neizlēmīgās izglītības politikas iznākums - rekviēms, par ko tieši atbild divas konkrētas ministres profesores. Vietā trāpīgā metafora - «dreifē stagnācijā kā klīstošā holandieša vraks»****. Atstājot dreifētāju atbildību vēlētāju ziņā, piedāvāšu soļus, veicamus zinātņietilpīgas ekonomikas izdiedzēšanai no drūmās peļķes.
Tūlītēji soļi
Iesākumā jāatsakās no taktiskiem «stikla kalniem», kuru ekonomiskais iespaids novecojis gausās bīdīšanas gaitā. Raksturīgs piemērs ir «jaunais» piecus gadus muļļātais Augstākās izglītības likumprojekts. Nākamgad šī likuma ieviešanai Latvijai trūks gan finanšu resursu, gan nepieciešamās uzmanības un intelektuālās rūpības. Skumja ir izmisīgā ķeršanās pie eiropeizēšanās Boloņas mērcē, netiekot galā ar pamatiem - valsts finansējumu. Sausais atlikums var sanākt vien krievu mācībvaloda valsts augstskolās kā izšķirīgs trieciens integrācijai un nacionālam valstiskumam. Bonusā - akadēmiskā personāla terorizēšana. Šā projekta skatīšana parlamentā jābeidz, un nekavējoties jācenšas panākt izaugsmi esošo normu ietvaros. Jaunu, izsvērtu un apvienotu augstākās izglītības un zinātnes likumu varēsim rakstīt uzplaukuma ciklā. Uzpūsta arī Izglītības ministrijas struktūra, kas politikas vietā nodarbojas ar pārvaldīšanām - sākot ar Ījaba mocībām ar nekustamajiem, beidzot ar struktūrfondiem. Ministrijā mēneša laikā jāatsakās no jebkuras administrēšanas, nododot to padotības iestādēm. Ar to strādājošo skaits mazināms līdz kādiem piecdesmit no esošiem simtiem. Mazajai ministrijai triecientempā, negaidot ziemu, jāveic akadēmiskie struktūrpārveidojumi.
Pirmkārt, beidzot jāsper radikāls solis un jāsamazina valsts augstskolu skaits. Pat apvienojot visas Rīgas universitātes vienā. Paliktu piecas spēcīgas augstskolas, kā Latvijas Universitāte Rīgā, Latvijas Lauksaimniecības universitāte Zemgalē, Kurzemes universitāte, Latgales universitāte, Vidzemes universitāte. Iespējams - nošķirta Mākslu un mūzikas universitāte. Universitātēs kā patstāvīgas struktūrvienības iekļaujami arī pilnīgi visi valsts zinātniskie institūti, akadēmiskā bibliotēka. Universitātēm nododamas atsevišķas valsts funkcijas ar budžetu, esošie nekustamie īpašumi, iespējams, arī slimnīcu kapitāldaļas. Šādi panāksim, ka augstskolas kļūst stipras un līdzīgi kā Rietumos - patiesi autonomas. Tikai tā spējam konkurēt zinātnes telpā, kas daudz plašāka par Eiropu. Esošā iekšvalstiskā sacenšanās ir skrējēja nokausēšana vēl pirms maratona starta.
Otrkārt, lai īstenotu reformas, nepieciešams, lai uz pirmo pusgadu rektorus vienpersoniski ieceļ valdība, pēcāk nodrošinot brīvas rektoru vēlēšanas atbilstoši universitāšu satversmēm. Šķiet, tas ir vienīgais veids, kā izvairīties no «akadēmiskas apdomības» lietu risināšanā - tādai nav laika.
Treškārt, nodrošināma programmu apvienošana. Svarīga zinātniskās izaugsmes nodrošināšanai ir doktora programmu apvienošana, reducējot līdz vienai katrā zinātņu nozarē. Līdzīgi samazināmas dublējošās programmas maģistriem un bakalauriem.
Ceturtkārt, visas augstskolas ir atbrīvojamas no pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas, augstskolām piederošas zinātnes kapitālsabiedrības apliekamas ar uzņēmumu ienākuma nodokļa 0% likmi. Jāaizmirst par aklu populismu noteikt atalgojuma griestus augstskolās. Augstskolu atalgojumu sistēma ir garants valsts attīstības iespējām un rādītājs, uz ko tiekties. Sabiedrībai jārāda, ka pat grūtību laikā šo intelektu īpaši atbalsta, ka vērts tiekties studēt, strādāt zinātnisku darbu Latvijā. Šādi augstskolas varētu piesaistīt darbu zaudējušos profesionāļus, bet galvenais - tā varētu nezaudēt valstij tik svarīgu attīstības resursu - topošos un esošos zinātniekus - tos, kas spēs bagātību radīt.
* Piem., V.Dimza, 28.08.2008., D.Šēnbergs 05.10.2008., K.Šadurskis 14.10.2008., J.Ekmanis, 19.12.2008., M.Auziņš, 06.03.2009., E.Grēns 11.03.2009., I.Kalviņš 17.02.2009. u.c.
** Diena, 06.06.2008.
*** V.Dreijere, Diena, 05.08.2006.
**** M.Bumbiers, Diena, 20.02.2007.