Lasīt Laura Gundara jauno lugu _Karaliste_ bija iedvesmojoši - huligāniski, ar atļaušanos, bet arī ar jēgu, pa labi un pa kreisi dragājot visas pāridealizētās tabu tēmas. Asprātīgi, skarbi, pašironiski un arī rupji. Izrāde _Karaliste_, kuru autora režijā teātris TT izrāda _Artelī_, ir cits stāsts. Grūti pateikt - nobijās vai arī tā ir latviskās dvēseles trauma, bet izrāde, kurai bija potenciāls kļūt par nekaunīgu provokāciju, izskan kā liriska dziesma.
Bet publika ir pieklājīga
Izrāde notiek Latvijas teātra vidē reti izmantotā formā - kā galdiņu pasākums. Skatuve, uz kuras Kristaps Auzenbergs izkārtojis zīmētu daudzstāveni, soliņu un milzīgu mēness sirpi, kas brīžam iesaistās darbībā, ir kā no filmām - tik ļoti nostalģijas apdvestajam nedaudz klišejiskajam priekšstatam, kā jāizskatās varietē skatuvei, atbilstošu telpu redzu pirmo reizi. Sarkans samts, neliels pacēlums virs skatītāju zāles, stuka rotājumi gar rampu. Šķiet, bija pat patrekns eņģelītis. Kičs tāds, ka atliek tikai sajūsmināties. Scenogrāfija - forša, lelles skaistas (īpaši fascinē un ar izdomu pārsteidz trīs stārķi). Skatītājiem ir kafija, ir vīns, teorētiski vajadzētu būt arī iespējai ar izrādi komunicēt. Bet publika ir pieklājīga, un, tā kā visi zina, ka atnākuši «kulturāli pavadīt vakaru», sēž kā operā. Neiespurdzas pat tur, kur normāli iespurdzas katrs kultūras pārlieku nesamaitāts (lasi: brīvs) padsmitgadnieks, - pie vārdiem p...., d....., p..... utt.
Varbūt arī pārprasti nopietnā attieksme pret pasākumu ir pie vainas, ka izrāde tā arī neatraisās. Joks jau iedarbojas tikai tad, ja tajā pareizās proporcijās savienojas sagatavošanās darbs un brīvība, spēja iepriekš izdomāto piemērot apstākļiem, bet te starp skatītāju zāli un skatuvi uzaugusi stikla siena. Vai, pareizāk sakot, skatuve kļūst par zāles spoguļattēlu, tiesa, greizu. Skatuve rāda ērtu attēlu, ļaujot noticēt, ka tas ir tikai priekšnesums, kas stāsta ne jau par zālē sēdošajiem. Un, ja arī mazliet par mums, tad vispār jau viņi tur, uz skatuves, tādi mīlīgi, jauki. Visu jau tie nelieši no malas. Kaut stāsts būtībā ir par tārpiem, kas grauž katra serdi.
Satīra divos pilnmetrāžas cēlienos
«Mājasdarbu» izrādes veidotāji sagatavojuši godam. Luga ir aktuāla - caur puķēm, bet, kolorīti izmantojot seksa un «dibena vārdu» (citāts no izrādes) metaforas, runā par politisko situāciju. Arhetipi atpazīstami, vajadzētu būt jautri. Izrāde ir muzikāla - dziesmas sacerējis Mārtiņš Brauns, vārdus - Egīls Zirnis. Asāku duetu Latvijas teātrī grūti iedomāties. Bet «nepavelk». Vispirms jau izrāde ir par garu. Neviena satīra nespēj noturēt skatītāju uzmanību divus pilnmetrāžas cēlienus. Joki neizbēgami atkārtojas, un tad atliek vairs tikai sekot sižetam, bet tas pats par sevi šoreiz nav pietiekami paradoksāls.
Principiāla izrādes kļūda ir emocionālā noskaņa. Tajā, kas ir klaja ironija, tiek meklēta (un atrasta) liriskā stīga. Nacionālie konflikti, politkorektās frāzes, transseksuālisms, pļēgurošana, nacionālistiskie izteicieni, sekss un vēlreiz sekss tiek skatīts nevis kā ciniskas pasaules ciniskas likumsakarības, bet, teiksim, kā purvs, kurā maldās skaidrību meklējošas tīras dvēseles. Respektīvi, varoņi ir balti kā olis strauta smiltīs, ilgojas pēc mīlestības un laimīgām beigām, kas neizbēgami tuvojas. Kaut kur iestudēšanas procesā pazaudēts viss huligānisms. Pat rupjība, kas ir būtiska lugas sastāvdaļa, izrādē kļūst tikai par neobligātu mežģīni.
Vislielākos jautājumus raisa leļļu izmantošana. Man ļoti patīk ideja, tāpat kā profesionālais līmenis, kādā strādā Laila Kirmuška, Jānis Kirmuška, Pēteris Šogolovs un Edgars Lipors, darbinot ap desmit leļļu. Bet. Kāpēc lelles šai izrādē ir vajadzīgas? Pirms izrādes skatīšanās, tikai lugu lasot, likās - loģiski. Lelles spēj daudz ko tādu, ko uz skatuves nespēj aktieris. Lelles var šķaidīt, griezt, dedzināt, izvarot un ko tik vēl ne, faktisku vardarbību aizstājot ar metaforisku, bieži psiholoģiski pat iedarbīgāku. Lelle teātrī galu galā var būt cilvēks. Karalistē lelles ir tikai lelles. Brīžam kādā ainā aktieri saspēlējas ar tām, it kā ļaujot nojaust, ka lelles šai gadījumā pilda maskas funkcijas, tomēr princips nav izturēts un nenostrādā. Žēl, jo varēja būt pa īstam novatoriski. Patlaban ir tikai tā, kā esam pelnījuši mēs, zālē sēdošie, - gribam būs drosmīgi, tomēr drusku pietrūkst.