It īpaši esmu pateicīgs Harijam par Limuzīnu Jāņu nakts krāsā, Teātri, Cilvēka bērnu, Likteņdzirnām, Rudens rozēm, Rūdolfa mantojumu un vēl, un vēl. Kopā ar citiem režisoriem viņš piedalījies vairāk nekā 20 kinodarbu veidošanā. Zīmīgākās ir Liktenim spītējot un Fronte tēva pagalmā ar Ēriku Lāci, Lietus blūzs ar Oļģertu Dunkeru, Vajadzīga soliste - ar Genādiju Zemelu.
Harija Kukela rokraksts bija stingrs un nemainīgs, uzticīgs tām klasiskajām tradīcijām, kuras apguva praktiskā darbā pie izcilajiem meistariem Vadima Masa, Māra Rudzīša un nostiprināja, mācoties Vissavienības Kino institūtā Maskavā. Pašmāju kritika viņam to pārmeta. Ar Lielo Kristapu tika atzīts tikai viens operatora darbs sākumā peltajā, bet vēlāk atzītajā filmā Vecās pagastmājas mistērija. Kaut kopumā Harija Kukela uzņemtās filmas tika godalgotas gan pašu mājās, gan ārzemēs. Tur preses konferencēs it īpaši uzsvēra un cildināja operatora darba kultūru - ar žēlabām, ka citur tā jau zudusi. Daudzu viņa filmu ilgā noturība uz ekrāna klasiķa rokrakstam piedod īpašu šarmu un ir to panākumu garants. Jo citā manierē uzņemtais Limuzīns vairs nebūtu tas, kas ripo pa latviešu sirdīm nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Vēl ilgāk priekškaru virina Teātris, it visos kanālos, kur Krievijas televīzija, - gan Amerikā, gan Izraēlā, gan citās valstīs. Tur joprojām vēl cieņā arī Nepabeigtās vakariņas, Svešās kaislības un Atcerēties vai aizmirst. Īpaši tālus ceļus ir gājis Cilvēka bērns, nesot pasaulei Latvijas vārdu un atgriežoties ar starptautiskām balvām. «Par pārliecinošu un kristietības garā iedarbīgu savas tautas tēla sniegšanu pasaulei» - tā tika pamatota Vatikāna prēmija Beato Angelico 2000. Šī uzslava vispirms pienākas Harijam, jo Latvietis nav izraujams no savas unikālās dabas, no ainavas, kas paša rokām un ar Dieva palīdzību veidota. Harijs to kopa, sargāja un saglabāja nākamībai ar savu skata noturību un mērķtiecību, ar savas kameras ritmu un plastiku. Viņš spēlēja klavieres, un mūzika bija zēna pirmā mākslas mīlestība. Diemžēl un par laimi Latvijai viņa sirdi iekaroja jaunākā no mūzām. Cik ilgi Lāsmiņa lūgs uznest viņu kalnā un Boņuks pie krusta solīsies nedurt Aleksim ar nazi dibenā, cik ilgi Džūlija miegs mums ar aci un vecais Rūdis mīlēs Emīliju, tik ilgi viņš, jau aizgājis mūžībā, līdz ar Mirtas tanti raudzīsies uz mums ar savu gaišo skatu no ekrāna un viņa dzīves beigu akordiem nebūs gala, tāpat kā smeldzei par drauga zaudēšanu.
Jānis Streičs
Latvijas Kinematogrāfistu savienības vārdā
Izvadīšana 11. novembrī plkst. 12 Rīgas Pļavnieku (bijušajos Ulbrokas) kapos.