Ciemošanās dzimtenē sniedz arī jaunatklāsmi?
Pirmoreiz mūžā atklāju ļoti patīkamo, intīmo atmosfēru un publiku Siguldas Baltajā flīģelī. Man ir vēlēšanās šajā mazajā zālē atgriezties kopā ar pianisti Diānu Ketleri no Londonas.
Rundāles pilī gan tava balss jūtas kā mājās?
Pirms pāris gadiem mums ar Sinfonietta Rīga tur bija īpašs koncerts ar ierakstu LTV. Esmu dziedājusi arī Senās mūzikas festivālā, taču sen. Būs liels prieks pēc ilga laika satikt Paulu Putniņu un kontrtenoru Sergeju Jēgeru - duetā no Hendeļa operas Rinaldo. Dziedāšu divas ārijas (vienu - vokāli ekstrēmu!) no Hendeļa oratorijas Laika un vilšanās triumfs, ko ziemā dziedāju izrādē Berlīnes Valsts operā. Bija interesanti spēlēt nevis cilvēku, bet jēdzienu - Baudu. Trīs spēki: Laiks, Vilšanās un Bauda cīnās par Skaistumu, ko var tulkot arī kā cilvēka dvēseli. Diemžēl šo cīņu zaudēju, jo uzvar laiks un vilšanās: mirkļa tveršana nekas labs nav, jādomā par būtisko. Šo lomu pārņēmu no Cecīlijas Bartoli, kura to veidoja maskulīnu. Sākumā jābūt kavaliera kostīmā un pārģērbjos par dāmu baroka tērpā. Atgriežos vīriešu kostīmā, taču - sievišķīgāka, un koši sarkanās «laiviņās» ar 10 cm augstu papēdi. Tēls ir ļoti daudzšķautņains, katrs atradīs kaut ko sev.
Kā jūties speciāli tev komponētajā Maskata mūzikā?
Bija atklājums, cik lielu traktējuma brīvību tā pieļauj. Tas liecina par komponista uzticēšanos māksliniekam un māku rakstīt daudzveidīgi. Tas arī atbrīvo mūziku no laika: nedomāju, ka tā kādreiz kļūs vecmodīga. Maskatam ir laba gaume, viņš balansē uz robežas, bet nekad to nepārkāpj. Viņam raksturīga smeldze un dziļums.
Kāds ir tavs spilgtākais šīs sezonas notikums?
G. Doniceti opera Marija Stjuarte: vispirms sešās koncertizrādēs Insbrukā, septembrī būs arī Maskavā, Čaikovska zālē. Marija ir viena no asiņainākajām soprāna lomām: jādzied ļoti gudri un jāizkalkulē spēks, lai sabalansētu dramatismu un lirismu. Visspilgtākais brīdis ir atkāpe no vēsturiskās patiesības, kas mākslai nāk tikai par labu. Tā ir Anglijas Elizabetes un Skotijas Marijas Stjuartes tikšanās. Elizabete pazemo Mariju, līdz viņa neiztur un nosauc Elizabeti par bastardu, kaut arī pēc šiem vārdiem viņai draud tikai nāve.