Vakar Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēdē izraisījās asāka vārdu apmaiņa starp veselības ministru un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pārstāvjiem. Belēvičs KNAB pārmetumus sev (par iespējamu interešu konfliktu) noraida. Labi. Belēvičs pārmet KNAB «politisku angažētību». Nav problēmu - viņam ir visas tiesības uz šādu viedokli. Savukārt tas, kas nepatīkami pārsteidz - ministrs šādā kontekstā esot vērsies «kompetentās institūcijās». Piemēram, Drošības policijā (DP).
Neesmu pārliecināts, ka spēju verbalizēt un izskaidrot nepatiku, ko šāda prakse (jo neba Belēvičs vienīgais tā rīkojas) izraisa. Tomēr mēģināšu. Ir pašsaprotamas situācijas, kad cilvēks meklē aizsardzību un taisnību policijā, Valsts kontrolē, kaut Valsts prezidenta kancelejā. Ir nodarīts kāds kaitējums cilvēkam, viņam liekas, ka notiek aplamības vai nelikumības, un viņš vēršas publiskās, ja tā var teikt, institūcijās. Kārtot savas attiecības ar citiem fiziskiem vai juridiskiem subjektiem, apelējot pie specdienestiem... tas ir tik raksturīgi padomju cilvēkam. Kurš «rakstīja» visvarenajai, neviena priekšā atbildību nenesošajai VDK. Vai kompartijas «kompetentajiem» funkcionāriem.
Man nav specifiskas nepatikas pret DP vai Satversmes aizsardzības biroju (SAB). Tomēr specdienesti objektīvi ir diezgan specifiskas institūcijas - ievērojamas pilnvaras, iespējas savienojumā ar noslēpumainību. Demokrātiskā sabiedrībā indivīda attieksme pret šiem dienestiem varētu būt: labi, ka tādi ir, bet no saskarsmes labāk atturēšos (ja vien, protams, nav jāinformē par terora akta draudiem vai ko līdzīgu). Skriet ar iesniegumu par savām domstarpībām faktiski ne pārāk būtiska jautājuma (būt vai nebūt administratīvajam sodam) kontekstā uz DP nozīmē, ka paši pilsoņi sagaida no specdienesta tam neraksturīgas funkcijas. Un pēc tam vaimanā par specdienestu pārāk lielo ietekmi Latvijā... Ja pilsonis tik viegli ķeras pie instrumenta «specdienesti», tad šādi viņš pauž savu attieksmi pret valsts varas publiskajiem, kontrolējamajiem atzariem. Viņš izvēlas nepubliskas, varas sistēmas represīvo sadaļu.
Esmu lasījis, ka dažās valstīs (piemēram, Vācijā) iedzīvotāju alerģija pret totalitāro režīmu specdienestiem ir joprojām tik jūtama, ka viņi ļoti rezervēti izturas arī pret jaunajiem, ja tā var teikt, «demokrātiskajiem» specdienestiem. Izrādās, Latvijā niķis rakstīt ziņojumus «orgāniem» nav nekur pazudis. Savukārt ikreiz piesaukt oponenta «politisko angažētību» sevišķi neatšķiras no mājieniem par «pretpadomju izteikumiem» un «padomju pilsonim necienīgu rīcību», kas kā arguments (?) bija cieņā dažu indivīdu lokā okupācijas laikā.