Kuri pavasara maršruti tev vislabāk patīk?
Pavasarī parasti izvēlas upes, kuras citos gadalaikos nav pieejamas ūdens trūkuma dēļ. Pa Salacu, Gauju, Abavu, Ventu var braukt visu gadu, ar «visu gadu» domājot periodu, kad upes neklāj ledus kārta, turpretim Amata, Rauna, Imula, Amula, Brasla, Līgatne un līdzīgas upes laivojamas tikai palos, vai tie būtu sniega kušanas, pēcjāņu vai rudens lietavu izraisīti. Daudzas no interesantākajām palu laikā braucamajām upēm, drīzāk strautiem, vasarā ir šķērsojamas, nesamērcējot kājas augstāk par ceļgaliem vai pat potītēm.
Kaut kā gadījies, ka pašam tuvāks Vidzemes virziens - klasiskā Amata un sportiskā, pārsteigumus sagādāt gatavā Līgatne, kura atrodas samērā netālu no Rīgas, ar ērtu piebraukšanu starta un finiša vietās, kā arī vienkāršu loģistiku - ērti pārvietot mašīnas no maršruta viena gala uz otru. Nereti gadās, ka ierodies pie upes un uz vietas atrodi kādu, ar ko sadarboties transporta jomā, - tu palīdzi viņam, viņš - tev. Sirdij tuva arī Rauna, pa kuru ne reizi vien airēts 18. novembra laivu braucienā - rudens lietavu vai pirmā kūstošā sniega pildīta gultne, lieliska kompānija, gleznaini, ar seniem egļu mežiem apauguši krasti ar smilšakmens atsegumiem - labākais veids, kā izbaudīt vienu no vairākām brīvdienām. Arī Ogre posmā no Ērgļiem un Mazā Jugla no Vatrānes līdz Suntažiem - tās pēdējos gados pēc Rīgas-Ērgļu ceļa sakārtošanas kļuvušas vieglāk pieejamas.
Vai ir padomā kādu atklājumu sev noorganizēt šajā pavasarī?
Šī pavasara atklājums man bija Durbe februārī. Durbē sportiskā interese ir maza, tomēr, laivojot pavasara straumē, atslābināties nedrīkst - tas dažos mirkļos var novest līdz atvēsinošai peldei, līdzbraucēju iemaņu pārbaudei glābšanas darbu disciplīnā vai pat aizpeldējušām un vairs neatrodamām mantām. Tomēr īsajā ziemas dienā apmierināta vēlme pēc ļaušanās tekošam ūdenim, izbaudīts brauciens pa vietām, kurās rudenī cilvēki mēdz sēņot, kā arī laivā šķērsoti applūduši kartupeļu lauki, pļavas vai sazin kas tas bija - applūdušas teritorijas pusmetru zem ūdens, neko nevarēja saprast.
Cik sen jau laivo, un kāda veida laivām dod priekšroku?
Uz laivām esmu skatījies sen, iespējams, cik sevi atceros. Man gan ir īpašas attiecības ar ūdeni - jāatzīstas, kaut peldēt joprojām neesmu iemācījies, tas tomēr vilina. Pirms daudziem gadiem vairākos piegājienos tēvs noveda mani pa Ogri no Ērgļiem līdz pat Ogres pilsētai, katru nākamo gadu turpinot no vietas, kur beidzām iepriekšējā. Braucām ar parastu nomā ņemtu makšķerniekiem paredzētu piepūšamo gumijas laivu, sauktu par pūsli, lietojot parastos komplektā esošos airus. Šķiet, vienā braucienā pat izdevās nesamirkt. Bet lielākoties bija slapji un auksti. Nākamos 15 gadus palaikam noskatījos uz ūdens tecējumu, bet ar to arī viss aprobežojās. Reiz saņēmos un iegādājos pūsli, tad pilnīgi jaunu padomju ražojuma saliekamo smailīti. Bija sācies interneta laikmets, atradu entuziastus, kuri, piedāvājot laivas nomā, bija sapratuši, ka būtu forši sarīkot arī apmācības laivot gribētājiem iesācējiem, tādējādi gan ceļot laivošanas vispārējo kultūru un meistarību, gan radot sev jaunus klientus. Aizraujošās lekcijas, kuras vadīja ūdenstūrisma leģenda Atvars, praktiskās nodarbības Abavas rumbā, kursa noslēguma vairākdienu laivojums Gaujas augštecē parādīja, ka laivot var būt ne tikai slapji, auksti un satraucoši, bet arī aizraujoši, ka var mācīties braukt aizvien labāk. Nākamajā sezonā kopā ar mācībās satiktajiem domubiedriem piedalījāmies Latvijas ūdenstūrisma čempionātā - lieliska praktisko iemaņu skola, pēc kuras saņēmu drosmi un iekāpu straujūdens kajakā - neliela ātram ūdenim domāta laiva, kura vērotājiem no malas mēdz izskatīties pēc plastmasas siles.
Man pašam patīk apbraukt apkārt arī Ķīpsalai, ja ir vairāk laika - arī Zaķusalai, Lucavsalai. Pagājušajā vasarā beidzot saņēmos īstenot plānu brīvdienās. Nākamajai vasarai jau top plāns aizairēt līdz Ķīšezeram, tur sameklēt Langas ieteku un paskatīties, cik augstu pa to var tikt.
Laivojamās upes ir kā mūžam mainīgā mode. Kāds izdomā un nobrauc. Ieliek bildes sociālajos tīklos, pastāsta draugiem. Klusa upe, mierīgi krasti, prom no civilizācijas. Tie paskatās, paklausās un arī dodas. Pēc pāris sezonām upe vairs nav ne mierīga, ne klusa, ne arī prom no civilizācijas, par ko liecina atkritumiem nosētie krasti. Cik paaudžu vajadzēs, lai saprastu, ka tā nav labi darīt? Man ir tāds rīcības princips - atstāj upi pēc sevis tīrāku, nekā tā bija, kad atnāci. Var padarīt par ieradumu atkritumus, kuri nesadalās, paņemt līdzi kaut līdz nākamajai apmetnes vietai, kur, ļoti ticams, būs pieejams konteiners.