Ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis nule medijiem paudis satraukumu, ka informācijas noplūde var «noraut» slepenībā turēto Citadeles bankas pārdošanas procesu. Potenciālie investori jau esot satraukušies. Protams, var diskutēt, cik pamatota ir valstij piederošas bankas tirgošana slepenībā un kādi riski no tā rodas, taču šajā gadījumā pievērsīsimies pašam noslēpumu nesaturēšanas faktam. Tas kārtējo reizi izskatās, maigi sakot, dīvaini. Jo īpaši kontekstā ar ministru ilgstošo vērtēšanu un piekļuves klasificētiem dokumentiem atteikumu tieslietu ministrei. Sūce tātad ir tajā «valdības laivas» daļā, kas atzīta par drošu esam.
Informācija, par kuras nākšanu atklātībā satraucies ministrs un, pēc viņa teiktā, arī investori, pieejama tikai šauri ierobežotam personu lokam. Lai gan Citadeles pārdošana neesot visstingrāk klasificētais valsts noslēpums - tas atzīmēts ar marķējumu «dienesta lietošanai», kā mums šonedēļ intervijā atzina Ministru prezidente -, tomēr katrs, kura rokās nonākuši bankas pārdošanas dokumenti, labi apzinās saistības to saturu neizpaust. Un tomēr nenovaldās...
Būtiski piebilst, ka tas tiek darīts nesavtīgi (nu, vismaz nesaņemot par to naudu, jo nav jau to ieinteresēto pircēju) un apzināti - neviens pa kluso amatpersonu portfeļus nerevidē, paši vien medijiem piegādā i uzvārdus, i dokumentu kopijas, kā tas bijis citkārt. Jo šis nav pirmais gadījums, kad klasificēti dokumenti «nejauši» nonāk ne tajās rokās. No tā loģiski izriet jautājums - kāda tad jēga ir visām tām pielaižu pārbaudēm, slēgtajām sēdēm, īpaši marķētajām papīra loksnēm un citām izdarībām? Lai pievērstu lielāku uzmanību lēmuma pieņemšanas faktam un celtu lēmēju nozīmīgumu?
Pēc visa spriežot, Satversmes aizsardzības birojam tā vietā, lai aizrautos ar ieganstu meklēšanu (piedodiet, ja tā nav, bet iespaidu tādu radāt) vienas partijas ministru nelaišanai pie valsts noslēpumiem, drīzāk būtu jāpievērš lielāka uzmanība «sertificēto» politiķu un ierēdņu, kā arī par lielu naudu pieaicināto konsultantu apmācībai darbam ar jebkādā līmenī noslepenoto informāciju. Citādi... padomijas laikā teica: «Tā mēs komunismu neizcelsim!», ko tagad varētu interpretēt kā risku mūžīgi palikt jaunākā, par pilnu īsti neņemtā brāļa lomā gan Eiropas Savienībā, gan NATO un citās struktūrās.
Mēs, žurnālisti, protams, priecājamies par katru iespēju piekļūt informācijai, kas kādu iemeslu dēļ tiek slēpta no plašākas sabiedrības. Tāds ir mūsu darbs - piedāvāt ekskluzīvu saturu auditorijai, kas to vien gaida. Savukārt valsts pārvalde, tēlaini izsakoties, atrodas žoga otrajā pusē, tās pārstāvjiem daudzkārt ir vēlme būt publiski pamanītiem, taču ir procesi, kas objektīvu iemeslu dēļ var būt noslepenojami. Un amatpersonu pienākums ir šo slepenības režīmu nodrošināt.
Īpaši būtiski tas ir saistībā ar nākamgad paredzēto Latvijas prezidentūru ES. Var jau teikt, ka bankas pārdošana ir vien tāds sīks saimniecisks jautājums un ka ar lielajiem noslēpumiem viss kārtībā, taču ticamība tam visai maza. Nespēja ievērot pat vienkāršākās «spēles noteikumus» ir ļoti uzskatāms darba kvalitātes trūkuma rādītājs.