«Šie 80.-90. gadu darbi ir mēģinājums sniegt Latvijas skatītājiem ieskatu maz zināmā krievu laikmetīgās mākslas perioda savdabībā un iepazīstināt ar «krievu stilu» glezniecībā,» norāda izstādes kuratore un galerijas direktore Inese Riņķe, kura arī pazīstama ar savu darbu, veicinot latviešu mākslas atpazīstamību ārzemēs. «Šī savdabība - humors, pašironija, groteskie tēli, situāciju komēdiju sižeti un absurdie teksti no bezgalīgiem padomju dzīves reāliju krājumiem.»
Pasaules čempionu māksla nav zaudējusi savu nozīmi, un bez viņu klātbūtnes grūti iedomāties nopietnu krievu laikmetīgās mākslas izstādi ārzemēs. «Viņi ir aktīvi mākslinieki joprojām, lai arī skaidrs, ka katrs nedaudz mainījis savu stilu, turklāt šobrīd visā pasaulē ir pastiprināta interese par 80. gadiem,» stāsta I. Riņķe. «20 gadu ir pagājuši, un nākušas pārmaiņas, kas skārušas visu pasauli, un no tām izrietošā politiskā interese izsauc arī interesi par tā laika kultūru un mākslu. Ļoti pievilcīgi, ka tas akcionisma un panku laiks uz šiem māksliniekiem ir atstājis iespaidu un tas aktīvisms viņos ir saglabājies - viņi ir ārkārtīgi ieinteresēti visā, kas notiek. Bez snobisma, bez norobežošanās un ļoti atsaucīgi.»
Pasaules čempionu idejiskais tēvs ir K. Zvezdočjotovs, kurš grupu dibināja pēc atgriešanās no negribēta dienesta padomju armijā. Par viņa nozīmīgākajiem sasniegumiem 80. gadu izskaņā tiek uzskatīta gleznu sērija Perdo - gleznieciska antiutopija par tāda paša nosaukuma totalitāru valsti un tās galveno sakrālo simbolu - asiņaini sarkanu un cukursaldu arbūzu. Čempioni aizrāvās ar akcionismu un demonstrēja tīši huligāniskas izpausmes, piemēram, publiski kāvās, bāza galvas karstos kāpostu zupas katlos un nodarbojās ar tamlīdzīgiem absurdiem, to vidū ar savā bezjēdzībā izcilu akciju, kas realizējās Krimas klinšu kolektīvā mazgāšanā.
I. Riņķei pašai ir personiski tuvs socārts un popārts, šādā estētikā ieturēti čempionu darbi. «Šie mākslas veidi ir ļoti iesaistīti apkārtējos procesos. Arī Latvijā bija šī sociāli ironiskā māksla - Poikāns, Laganovskis, arī Pētersons, Putrāms, Breže.» Inesei Riņķei pietrūkst šī intelektuāli kritiskā elementa mākslā. «Dekoratīvā māksla ir estētiski patīkama, bet sagaidīt uz to intelektuālu reakciju ir pagrūti,» viņa saka. Tāpat I. Riņķei no 80. gadiem pietrūkst plakātu mākslas. «Tā ir mākslinieka vaina, ka apritē nevar redzēt lietas, kas ir demokrātiskas ne tikai pēc sava satura, bet arī materiāla. Atceros laikus, kad kolekcionēja plakātus. Inteliģence nekur pasaulē nav miljonāri, bet tieši tā ir auditorija, kas spējīga novērtēt mākslas darbu. Taču māksliniekus šeit reti var pierunāt samazināt darbu izmērus un līdz ar to arī izmaksas. Izstāžu zāles ir noklātas ar 2 x 3 metru darbiem.»