Zog somiņas un benzīnu
Zane (vārds mainīts) narkotikas sākusi lietot jau 13 gadu vecumā, kad vecākiem radušās problēmas ar alkoholu un ģimene mainījusi dzīvesvietu. Drīz jaunie draugi viņai piedāvājuši uzpīpēt zālīti, pēc tam pašņaukt «vitamīnu», līdz beigu beigās viņa nonākusi līdz heroīnam. No tā kļūt atkarīga gan nav paspējusi, jo pēc pirmās duršanās māte viņu iesēdinājusi mašīnā un aizvedusi ārstēties uz nepilngadīgo rehabilitācijas centru Saulrīti.
Zane stāsta, ka narkotikas dabūt vienmēr bijis ļoti viegli - no sākuma pat naudu neesot vajadzējis, jo visi «uzsaukuši». Ar laiku viņai gan vajadzēja vairāk naudas, nekā vecāki varēja iedot. «Ubagojām kopā ar draudzeni. Citas meitenes staigāja pa ielām, koķetēja ar vīriešiem - prasīja naudu, solīja, ka «viss notiks», bet beigās bēga projām. Arī somas esam rāvušas, bet tas bija tā spontāni, nav tā, ka mēs speciāli tumšā vakarā gaidītu iespēju,» atceras Zane. Atmešana bijusi grūta, bet kopš iznākšanas no Saulrītiem Zane narkotikas vairs nelieto.
Savukārt Agris narkotikas sācis lietot 20 gadu vecumā, kā pats saka - aiz pārāk labas dzīves. Pēc ilggadējas aizraušanās ar amfetamīnu pārgājis uz heroīnu, bet nu, mīļotās sievietes mudināts, cenšas atmest. Viņš atzīst, ka reizēm gan gadās «norauties»: «Reizēm pēkšņi sajūtu amfetamīna smaku, tā it kā man degungalā tas būtu, kaut gan nekur tuvumā, protams, nav. Arī tagad, kaut gan šajā rajonā nevienu nepazīstu, ja sagribētu, pusstundas laikā izošņātu, kur tirgo, un dabūtu,» viņš stāsta.
Agris šņaucis vai dūries katru dienu, bieži vien vairākas reizes. Iesākumā savu nodarbi viņam izdevies finansēt paša līdzekļiem, bet ar laiku nācies pievērsties zagšanai. Par to gan viņš runā ļoti negribīgi: «Mana sistēma bija tāda - iebraucu benzīntankā, uzpildu pilnu bāku un braucu prom nesamaksājis, bet pēc tam to pārdodu. Mašīnai, protams, tajā brīdī ir uzlikti citi numuri.»
Lietu skaits turpina augt
«Problēma ir ļoti liela. Sabiedrība, protams, arī cieš no tā, ka nav droši bez piecām slēdzenēm durvīs, bet vislielākais drauds ir jaunatnei - mums jau te nenāk piecdesmitgadīgi, bet pārsvarā 18 līdz 25 gadus veci,» stāsta Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese Ieva Reikmane, kura ikdienā tiesā narkomānus. Viņas pieredze liecina, ka narkomāni visbiežāk izdara sīkas zādzības no veikaliem un automašīnām. «Tādas mantas, ko var viegli nozagt un ātri pārdot, lai dabūtu naudu devai. Reti kad viņi tiešām laupa lielos apmēros,» I. Reikmane skaidro. Aptuveni katru desmito narkomānu jau tiesājušas vairākas tiesneses - tas nozīmē, ka viņi uz apsūdzēto sola nesēž pirmo reizi.
Jāatgādina, ka nesen ar ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera rīkojumu tika izveidota speciāla prokuratūra narkotiku lietu izmeklēšanai, par kuras izveidi domāts esot jau sen. «No tiesnešiem nereti tika saņemti pārmetumi, ka par vienas personas nodarījumiem - visbiežāk saistītiem ar narkotiku apriti un no tiem izrietošiem - zādzībām, laupīšanām - kriminālprocesi netiek apvienoti, bet nosūtīti iztiesāšanai dažādām tiesām atkarībā no izdarīšanas vietas. Šīs prokuratūras izveidošana ļaus samazināt šādu gadījumu skaitu,» jaunās iestādes jēgu skaidro Ē. Kalnmeiers.
Viens no narkotiku apkarošanas plāna ievērojamākajiem mērķiem ir līdz 2017. gadam samazināt narkotiku reibumā izdarīto noziegumu skaitu par 30%. Iekšlietu ministrijas pārstāvis Jānis Bekmanis skaidroja, ka šīs prognozes tapušas, analizējot statistiku un paredzamās izvēršamo darbību sekas. Viņš domā, ka šis mērķis ir sasniedzams, tomēr atzīst, ka tas ir viens no ambiciozākajiem. Tomēr tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs (Vienotība) to sauc par pārāk optimistisku prognozi. Viņš gan piebilst, ka «ir pareizi izvirzīt ambiciozus mērķus, jo tad vismaz nonākat pie kāda rezultāta». J. Bekmanis savukārt piebilda, ka apstākļos, kad robežas kļūst arvien atvērtākas, bet internets - pieejamāks, arī mērķis noturēt narkotiku lietotāju skaitu kaut vai pašreizējā līmenī ir ambiciozs.