Lai četrus piecus [procentus] sasniegtu, mums vēl ļoti tāls ceļš ejams, par šādiem skaitļiem šobrīd nevaram runāt. Bezdarba līmenis samazināsies lēnām, pamazām. Varbūt tas nav arī slikti - ja atceramies, bija lielais lēciens, tad lielais kritiens. Tuvāko trīs gadu laikā gan noteikti varētu būt zem divciparu skaitļa.
Kādai stratēģijai bezdarbnieku apmācībās vajadzētu būt, lai Latvijas ekonomika iegūtu?
Visprecīzāk mēs varētu palīdzēt Latvijas ekonomikai, ja būtu precīzas prognozes, pēc kāda darbaspēka ir pieprasījums. Turklāt ne tikai precīzas, bet arī savlaicīgas. Jo apmācības, īpaši pārkvalifikācija, prasa laiku.
Vai līdz šim ir bijušas kādas problēmas ar darba tirgus prognozēšanu?
Kad bija ekonomiskās grūtības un dažās jomās ražošana bija apstājusies, un mēs - NVA - veicām darba devēju aptauju, bija grūti prognozēt, kas notiks. Ne tikai no paša darba devēja vēlmes vien daudz kas bija atkarīgs. Šodien situācija ir nedaudz labāka, bet darba devējam vēl joprojām objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ ir grūti prognozēt gadu uz priekšu. Darba devēji vēlas, lai mēs ātri apmierinām viņu vajadzības. Tad rodas nesaprašanās. Mums [darba devējs] saka - ātri sagatavojiet [darbiniekus], mēs sakām - mums ir vajadzīgi četri vai seši mēneši atkarībā no programmas ilguma. Mums ir jādomā, kā saīsināt pieprasījuma apmierināšanas periodu. (..) Šobrīd ar darba devējiem arī diskutējam, vai nevar mācīties un paralēli strādāt - veikt kādus pienākumus uzņēmumā. Tā ir apsverama ideja.
Kā var izmērīt rezultātus bezdarbnieku apmācībā, pārkvalifikācijā - cik lietderīgas apmācības bijušas?
Mēs to regulāri mērām. Sprīdis, ko mēs lietojam, ir darbā iekārtošanās sešu mēnešu laikā. Darbā iekārtošanās mainās atkarībā no darba vietu pieejamības. Šobrīd tā svārstās 30-35% vidēji pēc apmācību beigšanas. Ir programmas, kur rezultāti ir augstāki - pat simt procenti, ir tādas, kur zemāki.
Bezdarbnieks izmācās angļu valodu un pēc tam dodas strādāt uz Lielbritāniju. Kā viņu aizkavēt?
Nevar izslēgt, tā notiek. Protams, ļoti labi būtu, ja cilvēks strādātu mūsu valstī. Taču, ja jāizvēlas, vai cilvēks ir bez darba un bez ienākumiem, vai arī ar darbu un ar ienākumiem un maksā nodokļus ārvalstīs, tad labāk, lai cilvēks strādā. Mēs esam ES dalībvalsts. (..) Rīgā šobrīd ir 7,5% bezdarbs - tas ir zems. Jādomā, kā aizpildīt Rīgas reģionā esošās darba vietas ar Latvijā esošu darbaspēku. Mums ir idejas - mēs plānojam īstenot mobilitātes atbalstu. Tā attiektos drīzāk uz ilgstošajiem bezdarbniekiem, kuri, sākuši strādāt, pārbaudes laikā saņem mazu algu, ceļā uz darbavietu pavada ilgāk par vienu stundu vienā virzienā. Atbalsts varētu būt transporta izdevumiem vai dotācija dzīvokļa īres izdevumu kompensācijai, ja darba vieta citā reģionā. Nevaru gan vēl pateikt konkrētas summas, kāds būtu atbalsts. Tas vēl ir projekta stadijā. Taču reālāks projekts, nekā darba vietas aizvest turp, kur ir liels bezdarba līmenis.
Bezdarbnieku apmācības nereti kritizētas. Dzirdēts, ka tās ir dažādas kvalitātes - ir ļoti labi, mūsdienīgi kursi, ir novecojuši, ir tādi, kuru beigās lektore cenšas ietirgot pašas rokdarbus. Vai pārbaudāt kvalitāti?
Pārbaudām. Bet cīnīties vai simtprocentīgi nodrošināt kvalitāti, tikai mums pārbaudot, ir neiespējami. Izglītības iestāžu ir ļoti daudz, programmas ir dažādas. Problēma ir ar neformālās izglītības programmām, nevis profesionālās izglītības iestādēm. Mums ir idejas, kā šo lietu mainīt. Nevar būt tā, ka katrs, kam ienāk prātā, kļūst par cilvēku apmācītāju. Ir iespējas ziņot, ja neapmierina kursi. Mēs gribētu, lai prasības neformālās izglītības programmām no valsts puses būtu ne tik ļoti striktas, bet lai būtu prasības.
Vai plānotas kādas reformas bezdarbnieku pabalstu sistēmā? Piemēram, noteikt griestus bezdarbnieku pabalstiem vai veikt kādas izmaiņas attiecībā uz pabalsta izmaksāšanas ilgumu?
Jājautā Labklājības ministrijai. Ja cilvēks ir maksājis sociālās apdrošināšanas iemaksas, godprātīgi strādājis visu mūžu un vienreiz ir palicis bez darba, un nevar to atrast, tad, manā skatījumā, ir tikai taisnīgi saņemt bezdarbnieka pabalstu. Ja ir pietiekams brīvo darba vietu skaits, tad var runāt par bezdarbnieku pabalsta izmaksas perioda samazināšanu. Bet darba vietām jābūt pieejamām. Mēs bieži saņemam sūdzības no darba devējiem - jūsu bezdarbnieki negrib nākt strādāt. Tajos gadījumos, kuros ir ļaunprātība, mēs cīnīsimies. Bet nereti ir situācijas, kad par ļoti smagu darbu darba devējs nevar vai negrib - gribētos domāt, ka nevar, - maksāt vairāk, nekā atļauj ražošanas izmaksas. Un cilvēks nevar braukt uz darbu mīnusos. Mēs ļoti strādāsim pie tā, lai tās brīvās darba vietas, kas ir mūsu rīcībā, aizpildītu ar mūsu bezdarbniekiem.
Cik, jūsuprāt, viegli šobrīd ir dabūt darbu?
Šobrīd ir vieglāk. Mums NVA ir reģistrētas ap 4500 brīvu darba vietu. Tas ir divos gados neredzēti liels vakanču skaits. (..) Ja cilvēks vēlas, darbu atrod. Vismaz teritorijās, kas tuvāk Rīgai, un Rīgā.
Nesen Labrīt, Latvija teicāt diezgan bargus vārdus: ja bezdarbnieks bez objektīva iemesla nebūs gatavs nekavējoties uzsākt darba attiecības ar viņam piedāvāto darba devēju vai arī neiesaistīsies NVA rīkotajos nodarbinātības veicināšanas pasākumos, viņam tiks atņemts bezdarbnieka statuss. Vai jūsu vadībā NVA varētu pāriet uz stingrāku politiku?
Mēs centīsimies. Nestrādāt, nemeklēt darbu nav bijis atļauts nekad. Mēs esam bijuši saudzīgi, zināmā mērā iecietīgāki, jo darba vietu nebija. Tagad darba vietas rodas, un mēs esam stingrāki prasībās. Protams, nevaram likt cilvēkam ar augstāko izglītību strādāt kūdras purvā. Runa ir par piemērotu darbu. (..) Mana bardzība? Varbūt sabiedrība to ir gaidījusi. Es nezinu, kāpēc no visa manis teiktā populārākais palicis šis izteikums. Mēs būsim atšķirīgi bargi pret atšķirīgiem klientiem. Pār vienu kārti visus nemetīsim. Viena situācija Rīgā, Alūksnē - cita situācija. Bet klientam jāsaprot - atnākot uz sarunu ar mūsu speciālistu, nevar akurāti iestāstīt - to es nevaru, jo man ir tas, to es arī nevaru, jo - tas. Šeit ir saraksts ar brīvām darba vietām, un to kļūst arvien vairāk.
Nesen rakstījām par Dundagas novadu, kur četri uzņēmumi meklē darbiniekus mazkvalificētam darbam, piemēram, kūdras purvā, zivju apstrādē. Daži ilgstošie bezdarbnieki atsakās strādāt. Kā iesaistīt darbā? Varbūt atņemt viņiem sociālo pabalstu?
Tas varētu būt viens no risinājumiem. Bet represīvās metodes ilgtermiņā nebūs rezultatīvas. Jautājums ir par motivāciju. Problēma jārisina pašā saknē. Mums jāatrod pieeja, kā šo cilvēku pārliecināt. (..) Nu labi - izņemsim viņu no bezdarbnieku rindas. Taču šīs zāles palīdz tikai zināmam cilvēku lokam.
Cik liela daļa bezdarbnieku vispār varētu būt integrējama darba tirgū, bet cik - ne ar labu, ne ļaunu?
Man ir priekšlikums atbildi uz šo jautājumu atlikt līdz gada otrajai pusei vai nākamā gada sākumam. Mēs nupat struktūrfonda ietvaros esam noslēguši līgumu par īpaša pētījuma veikšanu sadarbībā ar Pasaules Banku. Pētīsim, kādi ir efektīvākie instrumenti. Kamēr mēs gaidām šos rezultātus - ir sezonas darbi, arī brētliņu vēršana. Un es tiešām aicinātu cilvēkus pastrādāt.
Aktuāls ir jautājums par bez darba palikušajiem cilvēkiem pirmspensijas vecumā saistībā ar pensionēšanās vecuma paaugstināšanu. Vai viņiem nevajadzētu īpašu atbalsta programmu?
Īstermiņa risinājums - algotā pagaidu sabiedrisko darbu programma. Ja cilvēks pirmspensijas vecumā nevar atrast darbu, var palīdzēt šī programma. Uz nākotni, pieņemot, ka ekonomiskā situācija uzlabojas un darba vietas rodas, vairāk mērķēt programmas uz pirmspensijas vecuma cilvēkiem. Otrs - mūžizglītības programma, jaunas zināšanas samazina bezdarba risku. Latvijā pašlaik nav plaši piemēroti nepilna darba laika darba līgumi, tas varētu būt risinājums. Arī pašam cilvēkam jābūt gatavībai pārkvalificēties.