Vietas palikušas tikai zāles «spārnos», pirmajās rindās un šur tur pa vienai. «Vienu pensionāru, vienu skolēnu un vienu «normālam» cilvēkam,» - šis pasūtījums precīzi atspoguļo Sapņu komandas 1935 pirmā seansa publikas šķērsgriezumu un radošā tandēma Ēķis un Grauba ideālo mērķauditoriju. Ieradušies skatītāji aptuveni no sešiem līdz astoņdesmit pieciem gadiem. Daudz skolaspuiku, kuri pēc seansa pie kinoteātra sasaucas: «Ļoti patika!» Valters: «Forša. Patika.» Liela daļa zāles noplaudēja visus titrus, kas nebija tie īsākie. Filmas laikā bija gan klusums, gan smiekli, gan acu slaucīšana.
Visi pēc seansa aptaujātie skatītāji apgalvoja līdzīgi - stāstam varējuši noticēt. Pat tie, kas jau zinājuši leģendārās spēles rezultātu. Tas ir būtisks kompliments radošajai grupai. Daži skatītāji tā dzīvoja līdzi, ka izšķirīgajā spēlē ar Spāniju Latvijas komandas iemestos grozus pavadīja pat ar aplausiem.
Vaicāju trim jauniešiem, vai stāsts uzrunāja. Aivars: «Protams. Ļoti. Interesanti. Žēl, ka iznākums jau vēsturiski zināms.» «Iedvesmojošs stāsts. Filma ir ļoti kvalitatīva, arī skaņas ziņā, vizuāli ļoti baudāma. 30. gadi, stils vienkārši super!,» tā Zanda. «Mani tās beigas nošokēja, kad beigās rādīja, ka viņi visi kaut kur karā aizgājuši bojā, tas bija tā - pilnīgi uz asarām,» neslēpj Aija. Visi trīs ir vienisprātis, ka «šī noteikti ir kvalitatīvāka salīdzinājumā ar Rīgas sargiem», kaut salīdzināt nemaz negribējies. «Rīgas sargos nevarēja tik ļoti noķert realitātes sajūtu. Tur vairāk bija āra skatu, kas bija mākslīgi,» vērtē Zanda.
«Nu ļoti laba filma, nenoliedzami patriotiska,» spriež viens no seansa vecākajiem skatītājiem ar sirmu bārdu. Līdznācēja pelēkā vilnas lakatiņā smej, ka nemaz neticas, ka īstenībā tā viss noticis, tomēr filmā visam ticējusi.
Jaunā rīdziniece Sandra priecājas, ka «pavisam nejauši» (biļetes iedotas dēlam jaunsargos) redzējusi filmu, kuru viņa desmit ballu sistēmā vērtētu ar septiņām ballēm, bet piecu - ar 3,5 ballēm. Lote - pat 4-5 zvaigznes. Īpašu prieku meitenei sagādājusi iespēja uz ekrāna vienkopus redzēt no seriāliem pazīstamos aktierus. «Vienīgi nevarēju īsti noticēt, ka šveicieši runā latviski,» smejas Lote.
Kāds filmai būs liktenis, kad tā vairs nebūs valsts svētku programmas daļa, bet nāksies pacīnīties par skatītāju maciņu konkurencē ar līdzīgiem komandas saliedēšanas stāstiem made in Hollywood, piemēram, par ielas dejotāju, kas rada «sapņu komandu», apvainojot nesamierināmi domājošos talantus, lai ar novatorisku stilu uzvarētu breakdance sacensībās, - rādīs laiks. Tomēr šķiet, ka stāstam par «tumšsarkanajiem» - mūsu puikām, kuri ar «kailām rokām» (lasi - bez jelkāda oficiālā atbalsta) izrauj uzvaru pirmajās Eiropas meistarsacīkstēs basketbolā, - ir visas iespējas kalpot par nacionālā mundruma vitamīniem. Filma nav kinomākslas šedevrs, tajā nemeklēt autorkino savdabību vai laba Eiropas kino neprognozējamību, bet sava žanra robežās, nevar noliegt, tai izdodas nostrinkšķināt uz nacionālpatriotiskām stīgām līdzdziedamu melodiju. Gana gaumīgi, cilvēciski normāli (nav visa vēsture un sāpe uzreiz) un, kas nav mazsvarīgi, arī asprātīgi. Pēc pirmā Sapņu komandas 1935 seansa jāsecina, ka bumba paliek Cinevillā.