Žūrijas formulējums ir dziļi komplimentārs jaunam autoram divdesmit viena gada vecumā: «Spilgta, suģestējoša dzeja, kurā sasniegts jaunam autoram neraksturīgs briedums un meistarība, kas dekadentiskās, izsmalcinātās mīlas un nāves rotaļas ļauj izspēlēt artistiski un mūsdienīgi.» Dzejnieks uzsver, ka krājumā apkopoti četru gadu laikā tapuši dzejoļi, daži rakstīti sešpadsmit gadu vecumā skolā. Nav tā, ka viņš krājumu pašlaik uztvertu kā pilnīgu svešinieku, tomēr sajūta, ka cildinājumus saņem kāds cits, tas sešpadsmitgadīgais varbūt, viņu nepamet. Kārlis Vērdiņš par kādu rindu krājumā _Istaba_ recenzijā izsaucas: «Mani šokē fakts, ka kaut ko tik izcilu var uzrakstīt, vēl mācoties vidusskolā!» Savas dzejas liriskajam varonim dzejnieks licis saslimt ar diloni, bet paša krūtīs Arvim Vigulam neatgriezeniski ieperinājies kultūras bacilis. Citādi viņš nespēj izskaidrot, kāpēc viens jauns cilvēks tik dziļi dzīvo kultūrās, bet citam - uzspļaut, kāpēc, dzimis jēkabpilietis, savā laikā aizgājis studēt Kultūras akadēmijā spāņu kultūru, kāpēc raksta dzeju, kāpēc atdzejo Brodski, kāpēc raksta recenzijas, kāpēc pašlaik studē mākslas zinātni Latvijas Mākslas akadēmijā... «Kaut kur gaisā ir baciļi. Nezin no kurienes iepūsti, un kāds viņus ieelpo.»
Ieķeras rindas sajūta
Kāda sajūta būt Dzejas dienu balvas laureātam kopā ar dzejas korifeju Uldi Bērziņu? Arvis Viguls: «Sajūta, protams, patīkama, bet uz to īpaši nesaspringstu.» Tomēr viņš negrasās koķetēt, ka dzejas pasaulē ieklejojis starp citu. Patiesībā tieši tur viņš jūtas vislabāk. Dzejnieks neslēpj, ka šajā pasaulē, kas nav dzejas telpa, reizēm jūtas svešs, bet neesot tik briesmīgi, varot pierast. Ja pats uz to gājis, ja grāmatiņu gribējis, Arvis Viguls apzinās, ka tagad pateikt - es tik tā izklaidējos - būtu muļķīgi. Tomēr pats sevi Arvis Viguls par dzejnieku joprojām sauc nelabprāt. «Šķiet nepiedienīgi,» viņš saka. «Mūsu acu priekšā ir visīstenākais poet maudit jeb «nolādētais dzejnieks» - šo dzejnieku paveidu pasaule iepazina no franču XIX gadsimta dzejas, kurā to pārstāvēja Bodlērs, Verlēns, Rembo un citi šur tur dzirdēti vārdi - destruktīva dzīvesveida un izcilas dzejas lietpratēji,» Vigula dzejas saknes izpētījis Kārlis Vērdiņš. Kādam vēl krājuma Istaba noskaņas atgādinās sudraba laikmetu un Aleksandra Bloka Daiļās Dāmas motīvu. «Es pats rakstu recenzijas. Tagad iznāk mana grāmata, un es redzu, ko citi raksta. Par lielāko daļu, ko viņi saka recenzijās, es pats nekad neesmu domājis un neesmu īpaši gribējis,» ar smaidu, bet ar koleģiālu izpratni secina Arvis Viguls. Vienīgā autoritāte, kuru dzejnieks ir ar mieru nosaukt, ir Edvīns Raups. Ietekmes viņa dzejā rodoties daudz smalkāk, ne tik tieši: «Ir atsevišķi autori, kurus es cienu un kuri var ļoti patikt, bet es nezinu, vai tas vienmēr ir ietekmes avots. Bieži vien tas ir atsevišķs dzejolis, autors pat nav svarīgs. Tā var būt kāda atsevišķa rinda no dzejoļa, kas mani var iespaidot. Es to varētu nosaukt par sajūtu. Vai atkal tajā teikumā ir kāds kodols. Tad šī teikuma, rindas sajūta ieķeras, pielīp un savā ziņā pārņem domāšanas veidu.» Tradīciju Viguls cienot, bet ne tādā mērā, lai rakstītu kristāldzidrus sonetus un trioletus: «Ja manā dzejā parādās kādi elementi, kas bijuši tradīcija, piemēram, pantmēri, es cenšos tos nedaudz vienkāršot, sasmērēt.»
Laimes sajūta lasot
Jau no pirmajiem iesācēja pantiem Viguls ir deklarējis, ka viņa dzeja būs pašpietiekama. Lai tiešas atsauces uz sociālo realitāti paliek avīžu ziņā. Vai būtu dibināti viņa dzejas estētisko platformu skaidrot kā atgrūšanos no iepriekšējās (nosacīti) dzejnieku paaudzes izteikti kailā nerva tieši sociālo motīvu ziņā, piemēram, Andras Manfeldes dzejas? Izteikti klusi un rāmi runājošais dzejnieks iebilst negaidīti strauji: «Nē, es nekādā gadījumā rakstot neesmu domājis par Manfeldes foršajiem dzejoļiem. Mana dzeja nav radusies kā protests pret kaut ko, kas ir tikko uzrakstīts. Iemesli manas dzejas estētikai, iespējams, ir jāmeklē dziļāk, manā psihē.» Vai Latvijas dzejā pēc būtības ienāk jauna paaudze - divdesmitgadnieki? «Būs jauna divdesmitgadnieku paaudze. Artim Ostupam ir gatava uzrakstīta grāmata. Ceru, ka viņš atradīs izdevēju. Bet, ja paskatās uz citiem manas paaudzes dzejniekiem, sanākam paaudze tikai vecuma ziņā. Bet vai stilistiski - tas ir jautājums.»