Valdības šodienas sēdes darba kārtībā ir vairāki jautājumi, kuru virzītāji brīnumjauki demonstrē uzvedības modeli: ja kaut kas - šajā gadījumā nauda - ir manās rokās, tas ir mans un es no tā atteikties negrasos. Pat ja runa ir par valsts naudu un to, ka valstij var būt arī citas vajadzības.
Tātad valsts uzņēmums Latvijas dzelzceļš negrasās dalīties ar valsti savā peļņā. Nu nevaram jums maksāt nekādas dividendes, jo pašiem baigi vajag. Te, protams, varētu ilgi un 4. maija Latvijas Republikas apstākļos bezjēdzīgi strīdēties, vai uzņēmuma peļņa nevarētu būt lielāka, ja uzņēmums mazāk tērētos, piemēram, dažādiem pašreklāmas pasākumiem ar apšaubāmu jēgu, ja uzņēmuma darbība būtu caurskatāmāka utt. Tāpat var ilgi mēģināt pārliecināt uzņēmumu, ka, ja līdzīgi rīkosies arī Latvenergo vai Latvijas valsts meži (esmu pilnīgi drošs, ka arī šie uzņēmumi var likt galdā garum garos investīciju projektu sarakstus), tad budžeta ieņēmuma daļa jūtami cietīs. Lai kā arī būtu, lai cik egoistiski rīkojas Latvijas dzelzceļš, runa vismaz ir par uzņēmuma paša nopelnītiem gandrīz 11 miljoniem eiro un vismaz par reāliem projektiem, kuru īstenošana potenciāli dos atdevi nākotnē.
Ārlietu ministrijas (ĀM) gadījumā pat šādu pašvaku argumentu nav. Godājamā valsts iestāde ar lepnumu ziņo, ka dažādu iemeslu dēļ tik daudz naudas, cik sākotnēji atvēlēts Latvijas prezidentūras vajadzībām, ministrija nav iztērējusi. Bet - ministrija kautri prasa, lai šos gandrīz 1,5 miljonus ļauj saglabāt tās maciņā. Jo esot daudz citu vajadzību. Manā skatījumā šāda metode nav pareiza. Nav šaubu, ka Latvijas ārlietu sektoram papildu finansējums noderētu, bet tad to jāmēģina korekti izcīnīt (pilna summa vai daļēji), sniedzot priekšlikumus nākamā gada budžeta projektam. Lietotā metode rada precedentu, kura iekšējo loģiku mazliet ciniski varētu aprakstīt šādi. 1) mums vajag naudu. 2) ir pamatotas aizdomas, ka šo naudu mēs nedabūsim. 3) mēs vēlamo naudu «ieliekam» kādā citā tēriņu pozīcijā, vēlams, tādā, kuru neviens neuzdrošināsies apstrīdēt, un tad «ietaupījumu» pārvirzām tur, kur sākotnēji gribējām. Pilnīgi pieļauju, ka ministrija par šādām aizdomām apvainosies - kā var tik slikti domāt? Tomēr atcerēsimies Valsts kontroles secinājumu, ka ĀM prezidentūrai piešķirtajiem līdzekļiem Krievijā ir izremontēts vēstniecības policistu dzīvoklis, pirktas automašīnas vēstniecībām Japānā, Norvēģijā, Baltkrievijā utt., kas VK ieskatā bijis nepamatoti.
Rezumējot: jau gadiem tiek runāts, cik nepieļaujami esot tas, ka ministrijas un valsts uzņēmumi uzvedoties kā dzimtmuižas vai karaļvalstis. Un nekas nemainās.