Tikai tās nav nekādas večiņas, kas rauj vaļā populāras melodijas, bet gan braši puiši, pārģērbušies omīšu lupatās. Naksnīgā plīvurā šad tad ielās arī var dzirdēt dūdas, kas melodijā izdancina uguns šova meistaru. Šur tur var dzirdēt smeldzīgo un emocionālo saksofona spēli, un vienmēr dzīva vecpilsētā ir ģitāra. Protams, skan arī citi instrumenti - katrs savā laikā, savā vecpilsētas stūrītī.
Ielu muzicēšana kļuvusi par neatņemamu Rīgas sastāvdaļu un vizītkarti. Arī Rīgas jubilejā - 810 gadu svinībās - ielu spēlmaņiem rādīts liels gods - 20. augusts būs Ielu mūzikas diena. Dienas uzrunātie ielu muzikanti par ielu mūzikai veltīto dienu gan vēl nebija dzirdējuši.
Tantiņas rullē
Divas trompetes, tūba un bungas ir instrumenti, ko lieliski pārzina jau pieminētais večiņu kvartets - atraktīvi puiši omīšu kleitās. Šajā sastāvā 19 un 20 gadu veci jaunieši - Gatis Gorpuša (trompete), Jānis Grudinskis (trompete), Raitis Viļumovs (bungas), Kaspars Orehovs (tuba) - ielās muzicē jau otro vasaru. Lai gan muzikantus to klausītāji kristījuši dažādos vārdos - par večiņām ielās un vecenītēm, bet portāls Kas jauns viņus nodēvējis pat par transvestītu džezistiem -, puiši savu kvartetu dēvē par Pielieto munštuku. Viņiem ir arī savs birojs Zirgu ielā 2 - tā viņi smej par ielu, kur tiekas un pārģērbjas.
Man neveicas, uz sarunu ierodas tikai Gatis, pārējie muzikanti tieši todien aizņemti savās darīšanās. Lai patērzētu, iekārtojamies uz soliņa pie Operas, un mans sarunas biedrs atzīstas, ka kādreiz tur spēlējis solo kopā ar Latvijas simfonisko orķestri. Vairs ne. Divus gadus studējis Francijā, tāpēc izkritis no aprites, tā saprotu iemeslu. Pagaidām muzicē tikai ielās. Ne ilgāk kā vienu stundu dienā, jo lūpas piekūst.
Vai tādās drānās vieglāk spēlēt, var paslēpties - jautāju. «Kāda tur slēpšanās?! Drānas nav tādēļ, lai slēptos. Tas ir šovs. Mūs bez tērpiem cilvēki uz ielas tāpat pazīst, un tagadējos laikos bez šova nu nekādi nevar iztikt,» stāsta trompetists. Drēbes laikam nākot no humpalām, domā Gatis, tā neesot viņa ideja pārģērbties. Kad viņš ticis aicināts spēlēt, piekritis, bet sākumā nemaz nav noskaidrojis, kur un kāpēc jāpūš. Atbraucis, un biedri izbrīnītajam puisim pasnieguši lindrakus, sakot, lai velk vien mugurā! Tā šī lieta aizgājusi, un pārģērbušies puiši muzicē jau piekto gadu. Šis esot vienīgais tērps, ko klausītāji uzņēmuši ar sajūsmu. Mans sarunas biedrs atminas, ka spēlmaņu sastāvs pa šo laiku ir mainījies, arī koncerta ietērps ir cits. Sākotnēji muzikanti i mēģinājuši spēlēt āksta tērpos, i pārģērbušies par lauvām, tomēr neviens izgājiens nav guvis tik lielu atsaucību kā šis. Sezonu puiši atklājuši aprīļa sākumā. Agrāk nav sanācis, jo muzikantiem bijusi skola. Raitis un Kaspars ir vidusskolnieki mediņos, Jānis nupat kā iestājies Mūzikas akadēmijā, bet Gatis pabeidzis mācības Francijā. Sākotnēji muzicēšana ielās bijusi vaļasprieks. «Tā ir izklaide, pozitīvas emocijas,» stāsta Gatis. Tagad muzicējot viņš pelna. Vai daudz? Pārtikt varot. Cilvēki esot dāsni ne tikai ar naudu, bet arī ar pozitīvām emocijām. Apvienības lielākais panākumu trumpis esot tas, ka viņi ir skaļi, spriež muzikants. Večas uz ielas vienkārši nevar nepamanīt. Arī labs repertuārs - Raimonda Paula meldiņi un 80. gadu pasaules hiti iet pie sirds daudziem. Drīz skanēs Lady Gaga un, domājams, arī Eminems, par plāniem stāsta spēlmanis. Šogad Pielietajam munštukam jāspēlē arī kāzās, bet tikai ar vienu nosacījumu - jābūt uzvalkos.
Etniskās melodijas
«Ir cilvēki, kas ielās spēlē, jo negrib strādāt vai tādējādi protestē pret kādu sistēmu. Es to nedaru tikai naudas dēļ, arī ne tādēļ, lai apčakarētu valsti,» stāsta Stockmann tuneļa spēlmanis Kārlis Jirgens. Viņš ir viens no retajiem, ja ne vienīgais, kas Rīgas ielās spēlē dūdas. 20 gadu vecais jaunietis grib cilvēkiem dot to, ko vislabāk prot, - mūziku. «Kur gan es varētu biežāk spēlēt kā tikai uz ielas?» savus motīvus spēlēšanai tunelī un citviet vecpilsētā pauž dūdu meistars. Ielās Kārlis spēlē jau no 13 gadu vecuma, spēlējis gan viens, gan kopā ar draugiem. Tagad visbiežāk tunelī uzstājas kopā ar ģitāristi Jekaterinu Gregorjevu - krievu tautības meiteni no Maskavas. Uzrunājot Katju tunelī, viņa atbildēja lēnām un ar lielu akcentu. Jautāju, varbūt viņai vieglāk runāt krievu valodā, bet jauniete atteicās, norādot, ka viņa mācās latviešu valodu, lai naturalizācijas procesā iegūtu Latvijas pilsonību. Katja ilgus gadus dzīvojusi Krievijā, bet Latvijā viņai dzīvo radi. Arī Kārlis stāsta, ka meitene dažkārt viņam lūdz, lai sarunas notiek latviski, bet dūdu meistars savukārt gribot iemācīties krievu valodu. Daudz vienkāršāk kopīgu valodu abi atrod mūzikā. Duets spēlē pašu radītus meldiņus folkloras un viduslaiku ritmos. Katja reizēm arī uzdzied, bet pagaidām tikai krievu valodā.
Sākotnēji Kārlis un Jekaterina tunelī spēlēja katrs savā laikā. Meitene no rīta, puisis vakarā. Tad nolēmuši spēlēt kopā, tāpēc tagad viņi drīkst tur muzicēt divas reizes dienā. To gan nenosaka kādi normatīvie akti, pārejā valda savi likumi, kas stingri jāievēro. Tā visiem esot ērtāk - smej Kārlis. «Tunelī vienlaikus nedrīkst būt divi spēlētāji, un parasti tajā neatrodas vairāk par diviem ubagotājiem. Katrs drīkst spēlēt tikai divas stundas dienā,» tādi esot ubagotāju ieviestie likumi. Pirms pieciem gadiem, kad šo nosacījumu vēl nav bijis, bieži izcēlušies kautiņi par teritoriju. «Tas, ka muzikanti kādam maksā nodevas no nopelnītā, ir blēņas,» saka Kārlis.
Vai nopelnīt var pietiekami? «Cenšos dot cilvēkiem labāko, ko es spēju, un ar Dieva žēlastību varu nodrošināt sevi un sievu Gundegu,» atbild puisis. «Lai gan dzīvoju pieticīgi, nevaru sūdzēties, jo man ir viss, kas vajadzīgs. Cilvēkiem vēlmi iemest naudu sirdī ieliek Dievs. Cik man ir, tik pietiek. Varu par īri samaksāt, pārtikai pietiek, tagad autovadītāja tiesības kārtoju.» Kārlis ir višnuists, nelieto alkoholu un narkotikas. Viņš tic, ka pozitīvas emocijas, ko dod spēlēšana ielās, arī viņu pašu dara labāku.