Iedrošināja skolotāja
Ilze sapratusi, ka daudzus šim darbam motivē doma, ka būs iespēja apceļot pasauli, bet entuziasma vilnis noplok, kad jāsaskaras ar praktiskām ķibelēm, kad jādzird arī pārmetumi, ka, piemēram, gids izpostījis mūža sapni un Cūgšpici klāj mākoņi…
Bet Ilze gida profesijā atradusi savu īsto aicinājumu, lai arī vēl ilgi pēc vidusskolas nevarēja izlemt, ko vēlas darīt. Nodibinājusi ģimeni, piedzimušas meitiņas, tad nolēmusi studēt Kultūras akadēmijā studiju programmā Starptautiskie kultūras sakari - Latvija-Norvēģija.
Reiz Ilze atnākusi uz tūrisma firmu Impro ceļojumi un satikusi savu latviešu valodas skolotāju Andu Vīksnu. Kad izteikusi vēlmi ar ģimeni nokļūt Pepijas Garzeķes un Karlsona autores dzimtajās vietās, Anda Vīksna sacījusi - kāpēc ne, bet ieteikusi arī Ilzei pašai pamēģināt vadīt ekskursiju. Ilze skolas laikā klases priekšā kautrējusies runāt, tādēļ arī tagad bijusi pārbijusies, ka nevarēs pateikt vienkāršu paplašinātu teikumu. Tomēr palīdzējis iekšējais spīts, ka varēs gan. Strādājot par gidi, runas dāvanas pamazām atraisījušās.
Ilze atceras savu pirmo patstāvīgi vadīto ekskursiju uz Rundāles pili. Viņai izteikta līdzjūtība, ka brauks Celtniecības tehnikuma puiši, pati sarkusi un bālējusi. Taču bijusi jauka grupa, kurai daudzas lietas interesēja arī no profesionālā viedokļa. Tā kā sākums bija cerīgs, apņēmība būt par gidi nostiprinājās. Ilzei uzticēti tālāki braucieni gan pa Latviju, gan Baltiju, vēlāk arī pa Eiropu. Jau sešus gadus tūrisma gide ir viņas vienīgā nodarbošanās, un īpaši tuvas kļuvušas Āzijas valstis.
Pierunā celties sešos
Ilze skaidro, ka gidam jāapgūst psiholoģija, kartogrāfija, metodiskie norādījumi, kā notiek maršrutu plānošana. Praksē noderējušas arī zināšanas medicīniskās palīdzības sniegšanā, jo reiz ceļotājam gadījusies epilepsijas lēkme. Iemācītais Kultūras akadēmijā palīdzējis justies pārliecināti Skandināvijas zemēs, bet esot lietas, ko var apgūt tikai ar gadiem. Sākumā iesācēji gidi visi dodas līdzi pieredzes bagātākajiem kolēģiem stažēšanās braucienos.
Galvenais šajā profesijā - jāmīl dzīve, jāprot saskatīt tas, kas ir apkārt, par to priecāties un papildināt ar saistošu stāstu. Cilvēkiem būs interesanti, ja viņi jutīs, ka gidam ir patiesa un dziļa interese par zemi, uz kuru kopīgi atbraukuši, teic Ilze. Viņa stāsta, ka Kiprā ir viesnīca pašā jūras krastā un iespēja ieraudzīt skaistu saullēktu. Ilze parasti aicinot no rīta mosties agrāk, ap sešiem, aiziet jūrā izpeldēties. Pēc tam ceļotāji nākuši klāt un teikuši, ka licies nepieņemami atvaļinājuma laikā celties tik agri, taču pēc piedzīvotā ir pateicīgi. Arī Ilze tad priecājas, ka izdevies iedvesmot un ļaut ieraudzīt ko neparastu.
Cilvēki ir ļoti dažādi - vieni ceļojumā vēlas zinātniski vēsturisku izziņu, citi vairāk grib pastaigāt paši, bet gidam jāvar atrast vidusceļš. Jārēķinās, ka, lai cik rūpīgi esi gatavojies, cilvēki visu arī dažādi uztver, īpaši, ja braucieni ir uz tālām austrumu zemēm. Ja kaut kas neatbilst priekšstatiem vai standartiem, tad gaidāma arī kritika. Reizēm ir grūti pārliecināt, ka braukuši taču iepazīt citādo un to pieņemt un gids neuzposīs Deli ielas Indijā. Daudziem neizdodas uzreiz aizmirst ikdienas rūpes. Ilze ievērojusi - lai atraisītos, nepieciešamas trīs dienas, un gidam ar smaidu, vieglumu un zināmu šarmu tam jāpalīdz notikt. Tad arī viesnīcā gulta nebūs ne par mīkstu, ne par cietu.
Ilze kliedē mītu, ka ceļo tikai turīgie. Daudzi krājuši latiņu pie latiņa, lai aizbrauktu uz zemi, kurā sapņots nokļūt. Ilze tad vēlas sniegt maksimāli daudz. Viņa atzīst, ka, vadot lielas grupas, notiek enerģijas apmaiņa ar daudziem cilvēkiem, tādēļ gidam jārēķinās ar zināmu spēka patēriņu. Gandarījums bijis, kad kāds kungs brauciena beigās pateicies, ka no viņas mācījies savaldību.
Viss par visu
Gidam jāpārzina lietas, kas citas kultūras zemēs ir nepieņemamas vai pat tabu. Piemēram, Bali nedrīkst noglāstīt bērna galvu, jo to uzver kā templi… Sagatavošanās braucienam nozīmē arī iepriekšēju vietējo gidu atrašanu, organizēšanu, lai viņi būt tādi, kas mīl savu zemi, lai stāstījums būtu bagātīgs. Ilze jūtas kā vidutāja starp vietējo gidu un grupu. Korejā vietējā gide bijusi pārsteigta, ka atbraucēji no Latvijas autobusā neguļ un vēlas daudz ko uzzināt. Tāpat svešā zeme jāmīl Latvijas gidam. Ilze atklāj, ka arī Anglijā jūtas kā zivs ūdenī un viņu saista neloģiskā angļu loģika.
Kāda kolēģe reiz, raksturojot gidus, teikusi - viņi zina visu par visu, bet līdz galam neko, tādēļ jāprot asprātīgi izkļūt arī no neveiklām situācijām. Gidam jāpiemīt sirds siltumam, optimismam, jāprot orientēties kartēs. «Lai arī man ir laba redzes atmiņa un Amsterdamā esmu bijusi neskaitāmas reizes, vienmēr līdzi ņemu karti. Tā jūtos drošāk, jo vienmēr kaut kas mainās,» Ilze saka un atzīstas, ka vienmēr apmaldās Oksfordā. Tur parkā piemetas vadātājs, un viņa par to jau laikus brīdinot grupu. Savukārt pašai esot īpaša māka bez pūlēm atrast noklīdušos grupas ceļotājus.
Dvēseles tīrīšana
Jautāta par profesijas maizes garozu, Ilze uzskata, ka ģimenes cilvēkiem ir grūtāk, bet jāatrod līdzsvars, kas šo mīnusu - ilgstošu prombūtni no mājām - neitralizē. Pēc garākiem braucieniem jāiemācās sevī neielaist haosu un slikto enerģiju, lai iekšēji neizdegtu. Ilze atradusi iespēju atjaunot spēkus, izvēloties kaut ko starp jogu un meditāciju, elpošanas vingrinājumus, slēpošanu un peldēšanu ar lielu slodzi, lai smadzenes atpūstos.
Ilze vada arī braucienus pa Latviju. «Man pašai ļoti patīk Dobele ceriņu ziedēšanas laikā - mierīgs, skaists vienas dienas izbrauciens, kad Pētera Upīša dārzā domas attīrās. Tā izvēršas par dvēseles pavasara tīrīšanu,» teic gide. Vakarā visi atgriežas ar gandarījuma, prieka un iekšēja miera sajūtu, bet brauciens tā arī jāorganizē, lai nebūtu drudžaini jāskrien. Ilze uzskata, ka jāmācās no gidiem austrumu zemēs, kas cenšas atklāt pārsvarā tikai skaisto un neparasto, stāstīt nākotnes ieceres. Gids rada priekšstatu par savu valsti, un tā ir atbildība.