Īsā laime
Visi draugi un radi kā sveicienu Ziemassvētkos no Pilveru ģimenes ik gadu saņem nevis skaistas kartītes, bet mājas kaķu fotogrāfijas. Inese Pilvere stāsta: «Esmu kaķu cilvēks. Apbrīnoju kaķu graciozitāti, mīlīgumu.»
Ineses mājā dzīvojuši septiņi runči un kaķenītes - vienkāršie peļu junkuri bez ciltrakstiem, un katram no viņiem bija savs liktenis. Kad 2009. gada novembrī dārzā baseinā noslīka iepriekšējā kaķenīte Tincīte, Inese ar meitu Lāsmu sāka pētīt Dzīvnieku SOS sludinājumus un atrada Tīnu, kuras māmiņa kopā ar kaķēniem bija atrasta kastē uz ielas braucamās daļas. Kādai garāmbraucošai mašīnai izmestās radībiņas bija jāsamaļ zem saviem riteņiem. Taču ģimenītei paveicās, kaķu māmiņa ar mazajiem nokļuva pagaidu mājās, un no turienes Tīne novembrī pārbrauca pie Ineses. Pilveru ģimenes runčukam Ričiņam atkal bija draudzenīte, un Tīna apbrīnojami ātri iejutās jaunajās mājās. Maza kaķa lielā laime. Taču pēc septiņiem mēnešiem Pilveru kaimiņš notēmēja savu gaisa pistoli pret nepilnu gadu veco pazemīgo un kluso kaķenīti. Kaimiņš savu vainu nenoliedza, notikušo īsti izskaidrot nespēja, bet Tīnas dzīve bija sapostīta: «Joprojām ar kaimiņu sveicināmies, bet es pieteicu, ja vēl kādreiz darīs pāri dzīvniekiem, būs tiesu darbi. Tagad likumi ir stingri pret dzīvnieku mocītājiem. Bet kaimiņam sods ir redzēt, kā Tīna viņa vainas dēļ tagad kūņojas pa mūsu dārzu,» - tā Inese.
Bezcerīgs gadījums
Tīnes savainojums bija ļoti smags, jo ķermeņa pakaļējā daļa tika paralizēta: «Uz kaķenīti bija grūti skatīties, aste kā viņai nepiederoša gulēja uz vienu pusi, bet abas pakaļkājas - uz otru.»
Dzīvnieku veselības centrā Candera ielā dežurējošā ķirurģe Olita no prognozēm atturējās, jo rentgena uzņēmumā bija redzams, ka skrotis iestrēgušas mugurkaulā, kājas zaudējušas jutīgumu, nav izslēgta ne gangrēna, ne pilnīga paralīze, iespējams arī, ka Tīna vairs nekad pati nespēšot nokārtot dabiskās vajadzības. Inese atceras: «Kamēr runājām, Tīna gulēja man uz pleca, murrāja un laizīja man vaigu. Es nolēmu - iemidzināt pagūsim vienmēr, un lūdzu, lai kaķenīti operē.»
Vēl diennakti Tīna palika klīnikā, pēc tam tika pārvesta mājās: «Tā vasara mums pagāja rūpēs par Tīnu. Operāciju viņa pārcieta labi, bet pirmais pusgads pagāja bez redzamiem uzlabojumiem, kaut darījām visu iespējamo. Viņa bija kā lupatiņa - bez kustībām ķermeņa apakšdaļā. Pūslītis pildījās ar urīnu, bet kaķīte pačurāt nespēja un nevar to arī tagad. Rencēnu ielas klīnikā daktere Santa iemācīja mums Tīnu čurināt. Tagad divas reizes dienā es vai Lāsma sataustām pūslīti, kas ir kā tenisa bumbiņa, papumpējam, un čura tek izlietnē. Taču šad tad čuriņa iztek un lielās darīšanas notiek pašas par sevi, tāpēc mēs atteicāmies no paklājiem, bet lamināts ir viegli kopjams.»
Tīna mēģināja pārvietoties ar priekšējām ķepiņām, pakaļējās nobrāžot jēlas, jo tajās neatjaunojās asinsrite. Kad Tīnu iznesa dārzā, uz ķepiņām viņai lika polsterīšus. Katru brīvu brīdi kāds no mājiniekiem masēja Tīnas ķepiņas. Tika izmēģināts viss, pat vibromasāža, taču tikai pēc pusgada parādījās pirmie jaušamie rezultāti. Tīna varēja savākt asti, tā vairs nekarājās kā ķermenītim piekārta lupatiņa.
Cik liktenis būs lēmis
Kamēr runājamies, virtuvē ienāk Tīna. Saku - ienāk, kaut patiesībā kaķenīte ietipina telpā ar priekškājām. Pakaļkājas kopā ar asti slīd pa gludo grīdu, un izskatās, it kā kaķenītei ir divas kājas un aizmugurē liela aste. Tīna paskatās uz palodzi, un Inese viņu uzceļ augšā. Aiz loga sācies pavasaris, barotavā laidelējas putniņi, un Tīnas acis tos hipnotizē caur loga rūti. Vēlāk izejam dārzā. Tīna veikli pārvietojas uz žoga pusi, osta zaļo zālīti. Inese redzējusi, ka Tīna pat noķer tauriņus.
Piesaulē kaķenītei iekārtots voljērs ar drāšu jumtu. Inese skaidro: «Dārzā bez pieskatīšanas viņu neatstājam, jo Tīna gan kokā uzrāpsies, gan pāri sētai tiks, bet sevi aizstāvēt, piemēram, pret suņiem, viņa nevar. Drāšu jumts bija nepieciešams divu iemeslu dēļ - pirmkārt, lai, palikusi bez uzraudzības, Tīnai nedotos savās gaitās, otrkārt, jumts viņu aizsargā pret vārnām. Dzīvnieki un putni ļoti jūt citas dzīvas radības citādību, un gan vārnas, gan suņi bruktu viņai virsū.»
Šajā situācijā daudzi cilvēki padomātu - redz, turīgi ļaudis, kas viņiem viena kropla bezšķirnes kaķa dzīvība - varētu kā mājas rotu iegādāties izcilus skaistuļus! Inese oponē: «Tas ir mīts, ka tikai nabadzīgi ļaudis izjūt žēlsirdību. Daudzi cilvēki bija parūpējušies, lai Tīnas mamma ar mazuļiem izdzīvotu. Es nevarēju to izdzēst kā veltīgu darbu. Ja redzēšu, ka Tīna mokās, jūt sāpes, tad, protams, neļaušu viņai ciest. Pagaidām Tīna ir mīļa, jauka, hiperaktīva kaķenīte. Viņa nejūt savu invaliditāti, arī sāpju Tīnai nav. Es apzinos, ka viņa nedzīvos deviņpadsmit gadu, bet, cik liktenis kaķenītei atvēlējis, tik par viņu rūpēsimies.»
Vai gandrīz trīs gadus ilgās rūpes Pilverus nav nogurdinājušas? Inesei ir sava pārliecība: «Runa ir par katra cilvēka attieksmi pret dzīvību. Neatņemt to Tīnai bija mana izvēle, tāpēc nedrīkstu ne žēloties, ne raudāt, ne sūdzēties par grūtībām. Mūs piemeklējis cilvēcīgs pārdzīvojums, bet, ja Dievs to pieļāva, viņš arī palīdzēs šo nastu nest. Šī sajūta mani pavadīja pirms sešpadsmit gadiem, kad mūžībā aizgāja mans vecākais dēls, un to jūtu arī tagad. Paļaušanās dod spēku izturēt un palīdzēt. Priecājos, ka arī mani bērni Lāsma un Didzis aug žēlsirdīgi un izpalīdzīgi. Viņi pratīs parūpēties par ikvienu nelaimē nonākušo.»