Tas gan nenozīmē, ka pensionāri mājienu nesaprata. Pensionāri neesot iebilduši, jo nekas konkrēts par pensiju un to piemaksu nākotni netika pateikts. «Teica, ka ir nepieciešams dialogs, kam varam piekrist, bet tas mūsu nostāju, ka pensijas un to piemaksas nav mazināmas, nemainīs,» žurnālistiem skaidroja LPF vadītāja amatā atkārtoti ievēlētā Aina Verze.
LPF kongresā trešdien kuplā skaitā bija pārstāvēti ne tikai pensionāri, bet arī daudzas augstas amatpersonas. Premjers un Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa (Vienotība) savās runās atvainojās pensionāriem par 2009. gadā pieņemto lēmumu samazināt pensijas, kas, pēc abu augsto amatpersonu sacītā, bijis smags lēmums. Vienlaikus gan Saeimas spīkere, gan premjers akcentēja dialoga nozīmi līdzšinējā un turpmākajā darbā. Dialogs, pēc V. Dombrovska teiktā, būs nepieciešams, kad valdība sāks apzināt 2012. gada budžeta aprises un risinājumus, arī sociālā budžeta ilgtspējai. Premjers prezentācijā iezīmēja uzkrājuma izsīkumu sociālajā budžetā, kurā nākamgad būs deficīts. Pensiju un citu pabalstu izmaksa būs atkarīga no nodokļu ieņēmumiem, tomēr nekādas sarkanās līnijas vilkt nevar vai pretēji - biedēt sabiedrību ar skaļiem paziņojumiem par pensiju sistēmas krahu, teica V. Dombrovskis. Viņš akcentēja, ka dialogā par 2012. gada budžetu jāiesaista gan LPF, gan citas sabiedrības grupas, kas tiek finansētas no sociālā budžeta. Runas noslēgumā premjers pauda pārliecību, ka varēs atrast kopīgu risinājumu. «Tas ir viens no nozīmīgākajiem uzdevumiem, kas mums jāatrisina ne tikai esošās pensionāru saimes labā, bet arī domājot par tiem pensionāriem, kas šobrīd vēl ir darba tirgū un maksā nodokļus.» A. Barča norādīja, ka tikai pensionāri var pateikt, vai un cik lielā mērā viņi būtu gatavi piekāpties. Deputāte pieļāva, ka var diskutēt par pensiju piemaksām, un līdzīgu viedokli pauda arī tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs (Vienotība).
Tomēr pēc amatpersonu runām LPF kongresā tribīnē kāpušo pensionāru vairākuma teiktais nebūt neliecināja, ka sirmgalvji varētu piekāpties pensiju un to piemaksu mazināšanai. A. Verze uzsvēra, ka liela daļa pensionāru Latvijā dzīvo nabadzībā, jo pensija ir zemāka par iztikas minimumu. Tas saskaņā ar statistiku ir 170-180 latu mēnesī, teica LPF vadītāja un pauda uzskatu, ka reāli dzīvošanai nepieciešamā minimuma nodrošināšanai vajag vairāk - no 200 līdz 250 latiem mēnesī. LPF pārstāvji kongresā kritizēja dažu ekspertu teikto, ka solidarizēties vajadzētu arī pensionāriem, tāpat pelti masu mediji, kas šādu ekspertu viedokli tiražē un ar to aizvaino pensionāru saimi. Atšķirīgu viedokli par pensijām pauda Preiļu novada Pensionāru biedrības vadītāja Irēna Timošenko. Viņa norādīja: vairāk nekā 10 000 pensionāru no kopējās teju 500 000 pensionāru saimes saņem «nopirktas» pensijas. «Tās [pensijas] virs 350 latiem ir obligāti jāaiztiek, lai novērstu šo netaisnību,» tā I. Timošenko. LPF vadītāja norādīja, ka organizācijas kopējā nostāja ir pensijas un to piemaksas saglabāt, kas drīzumā tiks pausts atklātā vēstulē valsts amatpersonām. Ja šis aicinājums netiks ievērots, sekos prasība Satversmes tiesā, teica A. Verze. Viņa gan atzina, ka šāds ceļš diez vai būtu iespējams, ja pensijas mazinātu netieši - mazinot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu. Tas pensijām ir 165 lati jeb teju četras reizes lielāks nekā strādājošajiem, uz to norādīja arī starptautiskie aizdevēji, kad pirms kāda laika ieteica mazināt NM pensijām.