Neilgi pēc Oļģerta Krodera deviņdesmitās jubilejas, ko nebijušā sirsnībā pērn septembrī nosvinēja, šķiet, visa Latvija, tuvāko lokā pavīdēja ziņa, ka režisoram diagnosticēts vēzis. Man bija izkritusi laime nelaimē - arī es zināju par «slimību, kuru nesauc skaļi vārdā» un visu gadu centos mokoši atvairīt domu par lēnu Oļa izdzišanu, kas vispirms izpaudās viņa spītīgajā nevēlmē pieņemt nenovēršamo faktu - «ak, tas jau kaut kāds bumbulis kaklā», vēlāk - sarkasma pilnā samiernieciskumā «sūdi ir, bet kaut kā jau jātiek galā», līdz beidzot no Krodera vistuvākā Valmieras teātra cilvēka izdzirdēju: «Viņš ir sapratis, kas tas ir. Viņš grib nomirt.»
Kas paliek aiz «neaktiera»
Pirms diviem gadiem, arī oktobra sākumā, «uz eņģeļa spārniem» - ar sirdi - pēkšņi aizsaulē aizgāja Lilija Dzene, ievērojamā teātra rakstniece, un privāti man toreiz likās - tā, Nāves izkapts sāk pļaut Dižos. Manus Dižos, teātra pasaules cilvēkus, kuru radošais mūžs atstājis ļoti konkrētus nospiedumus, nenovērtējamu pieredzi tieši manā dzīvē un uzskatos par mākslu, kultūru, cilvēcisko stāju. Slaveno «pēckara paaudzes» aktieru retināšanās - Elza Radziņa, Antra Liedskalniņa, Vija Artmane, Kārlis Sebris, citi par Lielajiem komediantiem dēvētie - lai arī sāpīga, tomēr neizskaidrojamu iemeslu pēc šķita talantīgu cilvēku «pēdējā lielā loma» - jo patiesais aktieru mūžs likās neizdzēšamās atmiņās paliekošie tēli, tie citi cilvēki, kurus viņi radīja no savas miesas, asinīm, nerviem un kuru patieso vērtību jeb cenu, kas par šo «citu» dzimšanu samaksāta, neuzzinās nekad neviens, arī visredzīgākais kritiķis.
Bet līdz ar Dzenes nāvi es pirmo reizi sev godīgi uzdevu jautājumu - kas paliek aiz teātra «neaktiera» - cilvēka, kas negozējas rampas gaismās, bet rada skatītāju zāles tumsā, neredzams, blakusesošs - rada savu teātri galvā, domās, fantāzijās, teorijās, konceptos? Kas paliek pēc kultūras gara nomiršanas? Režisori jau arī pieder šai «neredzamo» kategorijai - aplausus saņem aktieri, bet, kad lamā izrādi, tad, protams, plāni klājas akurāt režisoriem. Saimniekiem. Teātra pasaules (mazas, bet tomēr) pavēlniekiem.
Lasa, domā, urķējas
Par Kroderu mēdza sacerēt leģendas, kurām viņš, šķelmis, pats labprāt ļāvās: ak, viņam jau īstās mājas ir tikai trīs: teātris, grāmatas un avīzes. Gandrīz kā anekdotē, kad Kroderam taujā: «Luga Sarkangalvīte un vilks ir otra jūsu visvairāk iestudētā izrāde pēc Hamleta - tā uzvesta trīs reizes trijos dažādos teātros - Liepājā, Valmierā un JRT. Kāpēc?» Un Kroders atbild: «Vienkārši ģeniāla luga bērniem. Nevienu citu lugu, kurā bērni tiešām dzīvo līdzi, es nezinu, tā ir vienīgā. Un man šausmīgi patīk provocēt bērnus, lai mātes un skolotājas ģībst. Re, kā pat Tišheizere nebija sapratusi - viņa savam bērnam teikusi: tu ej uz teātri, tur jāprot uzvesties. Muļķības! Teātrī vajag līdzi dzīvot, nevis uzvesties.»
Re, kāds tas Kroders jokupēteris. Režisors, kura mazajā Rīgas dzīvoklītī nebija kur brīvu ķeblīti ietūcīt, jo visur - grāmatas, lugu izlases, biezi dramaturģijas žurnāli (tādi iznāca Padomju Savienībā - pat trīs!) un avīzes, avīzes. Un viņš apgalvo, ka Sarkangalvīte un vilks ir «vienīgā ģeniālā bērnu luga»?
Vai mīts par Krodera lielo sieviešu mīlestību. Jā, precējies vairākkārt, brūtes bijušas, kārs uz jaunām smukām meitenēm, kaislībās aizrautīgs un nekautrējās būt komisks šajā frontē. Kā angļu džentlmenis - drusciņ smieklīgs, bet ar dziļām jūtām. Un tomēr - izteikts vientuļnieks, kas cēlās vēlu, ļoti vēlu, - kā Kroders organizējās un mobilizējās mēģinājumiem, man joprojām liels noslēpums, ņemot vērā, ka viņa logā, kā tajā padomju dzejolī par Andreju Upīti, - līdz četriem rītā dega gaisma, jo «Oļģerts Kroders strādā». Lasa. Domā. Urķējas. Kā gan ar tādu sadzīvot vienai «normālai sievietei»? Turklāt Kroders mīlēja savas aktrises. Kā režisors un vīrietis. Viņa izrādēm vienmēr bija «dzīva cilvēka miesa apakšā», pat ja tā bija cūkkūtī nošmulējusies kā Jaunsudrabiņa Aija (Indra Briķe, protams) vai skatītāju foajē izliktajā zārkā gulošā Vera Šneidere Liepājas Marijā Stjuartē… Pat manu bērnu dienu satricinājumā - liepājnieku Ugunī un naktī - uz skatuves norisa nevis dižā poēta Raiņa ideju drāma, bet velnišķīga sievietes un vīrieša divkauja.
Vīrieši viņu interesēja, hm, teorētiski, pat tāds kukainis kā Hamlets. Kaut arī es nepazīstu nevienu tolerantāku režisoru Latvijā, kurš par aktieru privāto dzīvi netenkoja un aktieru (privātās) dzīves fineses nekad neizmantoja darbā - atšķirībā no daudziem kolēģiem, kuri to dara nežēlīgi kā vampīri. Jā, mīts par Hamletu, kuru Olis «varētu iestudēt katru gadu» (un kuru četrreiz iestudēja Valmierā, Liepājā, Nacionālajā un atkal Valmierā). Mans skaidrojums - Kroderam, Latvijas laika inteliģences pārstāvim ar lielisku kinderštūbi, organiski pretīgi bija muļķi. Jelkādās izpausmēs stulbi, mazizglītoti cilvēki. Tāpēc režisoram kā ēst vajadzēja labu kompāniju - un, ja gudriniekus nevarēja atrast starp aktieriem, tad lai viņi vismaz spēlē gudrus cilvēkus - tāpēc Hamlets, tāpēc Idiots, tāpēc divreiz Marija Stjuarte, tāpēc vispār Kroderam patika drāmas un literatūras klasika un latviešu dramaturģiju viņš izvēlējās tikai tad, ja tajā viņu cilvēciski aizvibrēja kāda stīga. Kā Olis teica: «Zini, tas pat var būt viens vienīgs teikums - kas iegriež sirdī kā ar nazi. Tad es zinu un jūtu - būs!» Tādu cilvēcisko stīgu viņš sadzirdēja dramaturģijā novices Evitas Sniedzes lugās, un paldies Dievam, ka Kroderam mūža nogalē bija tāda Evita, kura būs tuvumā līdz pēdējam elpas vilcienam, - jauna, gudra, uzticama, īsts teātra cilvēks, lai ko skaudīgas mēles, kas mirušo klasiķi Kroderu tagad vēlas «privatizēt», nekultu. Būtībā Kroders - līdz kaulu smadzenēm Latvijas patriots - oriģināldramaturģiju nekad neiestudēja «pienākuma pēc». Viņš vispār bija diezgan spītīgs frukts. Nekad nedarīja, ja ko uzspieda ar varu. Uzskatīja, ka arī teātrī nav vietas garīgai vardarbībai, un šai ziņā bija dikti vecmodīgs. Kroders bija burvīgs aktieris - tipāžs, kurš tā paliek atmiņā, ka nevienam par maz neliksies. Cik «daudzi simti» gadu pagājuši, kopš PSRS uzņēma zinātniski fantastisko murdziņu Profesora Dovela galva? Bet vēl šovasar kāds mans gados jauns krievu kolēģis pie vārdiem «Kroders iz Valmieri» (Kroders no Valmieras) iesaucās - o, profesora Dovela galva, kā viņam iet?! Bet mums, latviešiem, jau vēl pieder kino Kroders kā Imanuels Kants Kuršu kāpās un absolūti satriecošais, līdz aizkustinājuma komismam mīlīgais «miliča» Oļa un viņa noskatītās kundzītes Elzas Radziņas duets detektīvfilmā Paslēpes (režisors Jānis Putniņš, filma kopš 2003. gada guļ plauktā neatrisinātu autortiesību dēļ).
10. oktobra rīts, plkst. 8.20. Kroders ir miris - tāda īsa SMS. Kas galu galā paliek aiz? 1921-2012. Ievērojāt, kāda skaitļu maģija? Acīte 21 un nepilnais velna ducis 12. Vientuļš bezgalīgā kāpā kāpj Imanuels Kants ar Ilmāra Blumberga izrādes Jāzeps un viņa brāļi zelta ķiveri - galvaskausu. Nē, tas ir vientuļnieks Oļģerts Kroders, kurš pamet te, rudens pelēkajā kāpā, savu fizisko ķermeni, lai «spēcīgs celtos es pēc saules augšā».
Iespējams, skaidrosies.