Kādu reakciju Eiropas Parlamentā ir izraisījusi Grieķijas «glābšanas» operācija? Uz kādiem secinājumiem tā vedina?
Tā situācija, kas bija maija sākumā Eiropā, šeit, Latvijā, tā īsti neizskanēja. Tā bija ļoti, ļoti draudīga. Tam bija savi iemesli. Ne Lisabonas līgums, ne Māstrihtas līgums neparedz likumīgu pamatu, kā kādai no Eiropas Monetārās savienības dalībvalstīm veikt tiešu vai netiešu glābšanas operāciju, aizdodot naudu. Ārpus eirozonas tāda sistēma ir. Tādēļ sākās problēmas valstīs, kur konstitūcija ierobežo šādus aizdevumus. Starp šīm valstīm ir Vācija - viņi nevarēja pieņemt lēmumu valdības līmenī sniegt tiešo aizdevumu. Pazīmes par krīzi Grieķijā bija sen, bet grieķi griezās pēc palīdzības tikai 24. aprīlī. Šie iemesli noveda pie tā, ka finanšu tirgū sākās nopietnas problēmas - sāka pieaugt tā saucamie kredīta defolta rādītāji valstu parādzīmēm. Pēc tam tas atsaucās uz eiro kursu.
Grieķijas «glābšanas» operācija ir ārpusbilances pasākums. Bet tās ir garantijas, turklāt kolektīvas garantijas, kas strādā trīs gadus. Šīs kolektīvās garantijas var iedarbināt tajā brīdī, kad kādai no valstīm vajag palīdzību.
Vai EP un citas institūcijas nejūt spiedienu eiro izmantot kā monetāru instrumentu?
Jautājums ir par to, cik daudz ES izlaiž savas parādzīmes, kas ir ar daudz zemāku likmi. Ar šo naudu ES var pārfinansēt tos parādus, kas ir dalībvalstīm, bet ne tikai. Parādzīmes izlaižot, ES var finansēt arī tādus projektus, kas ir saistīti ar jauno stratēģiju Agenda 2020. Bet viņi neaizdos nevienai valstij neko, ja tai nebūs ar SVF saskaņota programma.
Starp citu, galvenā parādzīmju izlaidēja šogad ir Francija, kas izlaiž parādzīmes par 670 miljardiem eiro. Otrā ir Vācija, kura mēģina pasvītrot savu mazo budžeta deficītu, kas tomēr ir pieplānots tuvu pie 6% no IKP. Laimīgā kārtā lielākā daļa valstu paspējušas savas parādzīmes pārdot pirms šīs kritiskās situācijas.
Spānija un Portugāle paziņojušas, ka mēģina kaut ko darīt ar izdevumiem, bet tur vēl diezgan tālu līdz implementācijai. Jāsaprot, ka SVF jau visur prasa vienu un to pašu: lai būtu likumi pieņemti un lai būtu reāli rezultāti. Grieķijas gadījumā parādzīmes no viņiem ir paņemtas un aizdevumu viņi ir saņēmuši.
Bet tie pasākumi, kas paredzēti Grieķijā, salīdzinājumā ar Latviju šķiet visnotaļ maigi.
Protams, viņi paredz iesaldēt algas, bet ir jāskatās, kāds viņiem bijis algu pieaugums iepriekšējos gados. Es šaubos, ka viņiem bija 30% un 25%, kā bija pie mums Latvijā. Ja algas nav celtas un tiek iesaldētas, ir viena reakcija. Bet, ja samazina tur visādas trīspadsmitās algas, Ziemassvētku prēmijas, tā ir cita lieta. PVN palielināšana ir pirmais, kas visur tiek prasīts. Tā nav brīvas izvēles lieta.
Kur tad ir iemesls konfliktiem?
Katrs skatās pilnīgi citādi uz krīzes pārvarēšanas scenārijiem un prioritātēm. Sociāldemokrāti un kreisie ir vienās pozīcijās, labējās partijas - citās pozīcijās.
Es personīgi neatbalstu ideju par kaut kāda Eiropas valūtas fonda izveidi. Ir SVF, kurā ir visas ES dalībvalstis, arī Latvija ar savām kvotām. Kāpēc tad paralēlu struktūru veidot? SVF jau nav tikai amerikāņi vadībā.
Ir vēl citas lietas, kas parādās. Viena - nav ticības kredītreitingu aģentūrām. Bet mēģināt taisīt politiski kontrolētas reitingu aģentūras - tas ir ceļš uz nekurieni.
Kur ir pamats protestiem par Grieķiju? Grieķu arodbiedrību līderim vienā intervijā uzdeva jautājumu: kāda jēga no jūsu protestiem? Un viņa atbilde bija divi jautājumi: «Bet kāpēc šajos kritiskajos brīžos mēs tik daudz naudas dodam aizsardzībai? Kas tad ir mūsu ienaidnieki?» Un tad bija otrs jautājums, un uz to ir visgrūtāk atbildēt arī Latvijā: «Kā cieš tās bankas, tie banku akcionāri un vadības, aktīvu pārvalžu priekšnieki, kā viņi reāli izjūt savas situācijas pasliktinājumu salīdzinājumā ar tiem cilvēkiem, kam samazina algas un pensijas?» Tāda reakcija pāriet no vienas valsts uz otru.
Vai šīs reakcijas apdraud eirozonas paplašināšanu?
Par Igaunijas novērtējumu EP nekādu sliktu komentāru nebija. Vēsturiski igauņiem valsts parāds ir ļoti zems - 7% no IK, viņiem jau 1992. gadā pieņēma likumu, kas aizliedz budžeta deficītu.
Par igauņiem ir tikai daži jautājumi - cik ilgi viņi spēs noturēt inflācijas kritēriju un kas notiek ar bezdarbu.
Kā vērtējat monetāro lietu komisāra Olli Rēna ierosinājumu, ka Eiropas Komisija (EK) varētu skatīt dalībvalstu budžetus pirms to iesniegšanas valstu parlamentos?
Kā jau teicu, problēmas rada tas, ka patlaban nav instrumentu, kā glābt atsevišķas ES dalībvalstu eirozonas valstis. Arī sankciju de facto nav, tas ir, valstīm netiek piemērotas sankcijas par Māstrihtas līguma neievērošanu, turklāt sankcijas var izraisīt tikai lielāku recesiju.
Vai dalībvalstu budžetu vētīšanu EK var uzskatīt par iejaukšanos dalībvalstu iekšpolitikā?
Budžeta deficīts ir politika. Budžeta struktūra ir politika.
Taču galvenā problēma, kas uztrauc EK, ir jautājums par informācijas kvalitāti un ticamību. Ir pilnīgi skaidrs, ka EK prasības būs lielākas. Eurostat vadība ir apliecinājusi, ka grieķu dati vienkārši bija viltoti. Tomēr es ne sevišķi ticu, ka ir iespējams uzlikt kādu vienotu lineālu. Valstis ir tik dažādas, vieniem - kā Vācijai - ir vairāk ražošana, otriem ir serviss, katram ir pilnīgi cita pievienotā vērtība.
Māstrihtas līgums jau sevī visu ietver - noteikta inflācija, budžeta deficīts zem 3% no IK un valdības parāds. Turklāt ir prasība, ka jums ir jānotur pietiekoši stabila un zema likme desmitgadīgām obligācijām.
Man tomēr liekas, ka varbūt ir jāsāk nevis ar budžetu saskaņošanu, bet ir jāpaplašina kritēriji.
Andris Šķēle (TP) un Ainārs Šlesers (LPP/LC), braukājot pa reģioniem, izsakās, ka Latvijai vajadzētu pārskatīt sadarbību ar SVF. Vai tas nav populisms?
Protams, ja izdodas situāciju uzlabot tiktāl, ka vairs nav vajadzības pēc akūta aizņēmuma, lai varētu finansēt deficītu, tad var atstāt atlikušo summu neizmantotu. No 7,5 miljardiem eiro tā tīri izmantoti aptuveni 1,5 miljardi eiro. Tad varbūt varētu palikt tādā režīmā, kā tas ir ungāriem. Kas attiecas uz to, vai var uzlabot programmas nosacījumus.... Tā programma jau nav iesalusi. Runāt var visu laiku ar aizdevējiem. Protams, ja ir pozitīva virzība, ko es principā neizslēdzu, tad varbūt var pārslēgt atsevišķas vienošanās sadaļas, uzlabot viņas. To es atbalstu.
Es esmu runājis ar Šlesera kungu. Viņš man atbildēja, ka ir jāpanāk labāki nosacījumi. Vai to var panākt? Tā nav vienpusēja spēle, tur otrai pusei ir jāpiedalās.
Par nodokļiem ir jādomā. Dividenžu nodoklis Igaunijā ir 26,6% uz neto dividendēm. 20% ir Lietuvā, mums tāds agrāk nebija, tagad ir 10%. Mums tas ir par mazu. Bet mums ir jāpaliek Baltijas līmenī. Tikko mēs sākam stūrēt tos nodokļus uz vienu vai otru pusi, jo īpaši akcīzes nodokli, tā beidzas ļoti slikti. Bet, kas attiecas uz tādu variantu kā pazeminātām PVN likmēm, lietuviešiem vispār tādu nav - ne elektrībai, ne siltumam, ne publiskajam transportam, ne zālēm. Igauņiem pazeminātā likme ir žurnāliem, avīzēm, zālēm un viesnīcām. Mums ir siltumam, elektrībai, zālēm, zīdaiņu pārtikai...to nevarēs.
Jūsuprāt, šobrīd ir pamatoti apgalvot, ka SVF un EK aizdevumu ir iespējams pārfinansēt?
Tur ir jābūt kaut kādam faktam, ka to var izdarīt. Ja mēs skatāmies patlaban to neskaidrību un svārstības, kādas patlaban tirgos notiek, nu, ziniet, mēs varbūt esam pat ļoti pozitīvā stāvoklī... Ja mums nebūtu tā kredīta un būtu rīt jāiet, jāmēģina aizņemties, būtu grūti.
Bet varētu mēģināt nosacījumus mainīt, tas jā. Kad mēs programmu noslēdzām, bija viena situācija. Tad, kad viņu pārskatīja Dombrovska valdība 2009. gada jūlijā, bija cita situācija. Tagad ir cita. Oktobrī vēlēšanas, nāks jauna valdība, atkal cita situācija.
EP Igaunijas sakarā teica tā: igauņi parādīja, ka ar iekšēju ieņēmumu devalvāciju var panākt rezultātu, ka tiek atzīti visi rādītāji. Ja par Igaunijas pievienošanos eirozonai lēmums būs negatīvs, tad gan būs pilnīgi cita motivācija. Tomēr arī tad ir jāskatās. Ja var, tad ir jāsamazina budžeta deficīts tiktāl, ka mums nav vajadzīgs aizņēmums. Bet tad būs jāatdod tā nauda, ko esam paņēmuši.