Aizraujoši noskatīties, kā prātīgi ļaudis, labu nodomu (pieļauju) vadīti, jau mēnešiem nodarbojas ar vingrojumu «laužamies atvērtās durvīs». Runa ir par dedzīgajiem aicinājumiem veidot sabiedriskās televīzijas paspārnē īpašu kanālu krievu valodā.
Šī plāna aizstāvji nenogurstoši uzstāj, ka nav vērts uzrunāt Latvijas cittautiešus valsts valodā - informatīvā kara apstākļos esot jākomunicē ar mērķauditoriju tās valodā. Uzstādījums paredz, ka Latvijā dzīvojošajiem ļaudīm, kas sliecas informāciju meklēt krievu valodā, nav kas stāsta, kas patiesībā notiek Krievijā un Ukrainā. Šie ļaudis spiesti patērēt Kremļa propagandu, jo nav alternatīvu. Manuprāt, tas tā nav, tāpēc salīdzinājums ar durvīm, kuras nav aizslēgtas. Pie šāda secinājuma nonācu, kad kāds paziņa ieteica internetā pameklēt dokumentālu materiālu par Krievijas pareizticīgās baznīcas saplūšanu ar vietējiem ksenofobiem. Atradu. Bet šajā vienlaicīgi uzdūros arī virknei citu videomateriālu - kaut kam līdzīgam dokumentālām filmām, dažādu aktīvistu videoblogiem utt. Nepārprotami daudz murgu, bet... tik daudz negantību par Putinu un viņa režīmu arī nebiju dzirdējis. Citiem vārdiem sakot, pašā Krievijā interneta vidē netrūkst alternatīvu viedokļu - ja vien ir vēlme meklēšanas sistēmā ievadīt dažus vārdus. Savukārt, ja šādas vēlmes nav, tad piedāvāt mūsu skatījumu krievu valodā var kaut trijos kanālos 24/7 režīmā - jēgas nebūs.
Tikpat fascinējoši noskatīties, kā naudas prasītāji visiem spēkiem cenšas apiet neērto jautājumu, kas tad šo lokālo alternatīvu veidos? No vienas puses, tiek deklarēts, ka ne tikai Krievijas prese, bet arī vietējie krievu valodā strādājošie mediji, maigi izsakoties, nav lieli Latvijas patrioti (tāpēc jau esot nepieciešams veidot alternatīvu!), bet, no otras puses, tiek acīmredzot pieņemts, ka kaut kur klaiņo vairāki desmiti žurnālistu, kuri gan kā zivs ūdenī jūtas krievu valodā, gan no sirds nosoda Krievijas impērisko ārpolitiku. Nekas, izaudzināšot tādus. «Labos krievus». Vienīgā problēma, ka ir visnotaļ dažādi viedokļi par to, kā šim «labajam krievam» jāizskatās. Vai pietiek ar to, ka viņš labi runā valsts valodā un neminstinās, atzīstot okupācijas faktu? Bet, ja nu viņš, sasodīts, uzskata 9. maiju par svētkiem? Tad nav «gana labs»? Ja noraida t. s. Georgija lentītes, bet viebjas par 16. martu? Nosoda Krimas aneksiju, bet skeptisks pret Rietumu sankcijām pret Krieviju? Der? Neder? Jau esošo LTV7 raidījumu pieredze liecina, ka prasības vismaz no politiķu puses (līdz ar to arī šo žurnālistu darba novērtējumi) ir dažādas. Rezultātā šis kanāls būs ierauts politiķu savstarpējās diskusijās. Nevajag.