Ar Lietuvu un Slovākiju izcīnījāt punktu. Uz cik mērķējāt pirms spēlēm?
Uzdevums bija uzvarēt abās spēlēs, apsteigt tabulā Lietuvu - tāds bija mērķis. Diemžēl neizpildījām.
Uzvarot abus mačus, apsteigtu arī slovākus...
Jā, bet svarīgāk bija apsteigt tieši Lietuvu.
Pēc mača ar Slovākiju Pahars teica, ka vairāku iemeslu dēļ komanda nebija gatava uzvarēt Lietuvā. Kas tie bija par iemesliem?
Neizdevās spēle, neizveidojām tik daudz momentu. Tos, kas bija, neizmantojām. Varbūt lietuvieši bija mazliet labāk noskaņoti mačam, jo gribēja atspēlēties par zaudējumu Rīgā.
Piespiedu taktiskās izmaiņas arī ietekmēja rezultātu?
Tas nebija galvenais. Treneris izvēlas taktiku un sastāvu, bet spēlētājiem jāizpilda viņa prasības. Droši vien spēlētājos bija vaina - neizpildījām viņa prasības. Varbūt ne visi saprata, ko viņš gribēja. Neko darīt. Tāda spēle bija - ātri ielaidām vārtus. Paši iesitām, bet pēc tam skatījos atkārtojumu - vārti bija jāieskaita. Tiesnesis saskatīja pārkāpumu. Fertovam bija 100% moments, kuru viņš nerealizēja. Centāmies kontrolēt bumbu, un pirmajā puslaikā sanāca visai labi. Otrajā viņi nosēdās aizsardzībā un gaidīja mūsu kļūdu. Sagaidīja. Mums notika maiņas, kāds varbūt nenospēlēja savā pozīcijā. Iekritām pretuzbrukumā, bet bija pusmomenti, lai gūtu labāku rezultātu. Višņakovs varēja iesist, ja labāk apstrādātu bumbu.
Uzreiz pēc pirmajiem zaudētajiem vārtiem izpildīji soda sitienu no ļoti bīstamas pozīcijas.
Pirms mača biju vērojis vārtsarga darbības. Zināju, ka viņš dosies uz «sieniņas» pusi, cerot, ka es tur sitīšu. Nolēmu mēģināt pārsteigt ar sitienu tālajā stūrī pa zemi. Lai iesistu vai nu pats, vai lai kāds pielabo. Nesanāca sitiens.
Grieķijā tu ignorēji Fair Play likumu, un drīz pēc tam Rugins saņēma sarkano. Kāpēc izlēmi neatdot bumbu?
Ar grieķiem mums ir bagāta vēsture, ļoti labi zinām viņu metodes un netīros trikus: kā viņi provocē, kā spēlē. Tajā epizodē negribēju atdot bumbu, jo redzēju, kas notiek: kolīdz viņi izvirzījās vadībā, viņi iesēdās aizsardzībā, beidza spēlēt, sāka vilcināt laiku… Nebija pirmā reize tāda ar viņiem. Zināju, ka tur bija 100% simulācija no Samara puses, tāpēc negribēju atdot bumbu.
Uzskati, ka godīgas spēles principu nepārkāpi?
Jā. Tikai tiesnesis var apturēt spēli. Katru reizi, kad viņi nokrīt, viņi apzināti sit bumbu autā, cerot, ka mēs pēc tam atdosim. Bet, ja pārkāpuma un savainojuma nebija, tad kāpēc lai atdodu?!
Kāds Pahars ir kā treneris? Emocionālāks uz citu fona?
Domāju, ka visi treneri ir emocionāli.
Lobanovskis laikam vienīgais bija ar dzelzs seju!
(Smejas.) Jā, droši vien. Bet arī tas bija tikai no malas. Cik zinu, ģērbtuvēs viņš deva vaļā ne pa jokam. Pahars ir jauns, varbūt vēl ne tik pieredzējis galvenā trenera lomā, bet pienācis laiks, kad viņam jāstrādā. Viņš ir spēlējis Eiropā un guvis milzīgu pieredzi kā futbolists. Viņš pats vēl nesen spēlēja, lielāko daļu futbolistu ļoti labi pazīst, tāpēc mikroklimats komandā ir lielisks. Jebkurā brīdī ar viņu var parunāt par jebko. Runājot tieši par futbolu, protams, viņam ir grūti, bet ar katru maču un treniņu viņš krāj pieredzi. Gandrīz katrā mačā ir izmaiņas sastāvā, un neviens nevar būt drošs par spēlēšanu, kā tas varbūt bija agrāk.
Stājoties amatā, Pahars gribēja atgriezt tevi izlasē, bet viņš vēl nezināja, vai to gribēsi.
Ja izsauc uz izlasi, tas vienmēr ir liels gods, jebkura spēlētāja sapnis. Arī man, lai gan daudz esmu tur jau nospēlējis. Kad viņš man piezvanīja, biju pārsteigts, jo jau biju pieradis nedomāt par izlasi. Netiku aicināts trīs gadus. Droši vien pelnīti, jo man nebija lielas spēļu prakses. Vairs necerēju spēlēt izlasē. Kad viņš piezvanīja, jautāju, kāda loma man būs izlasē. Viņš teica, ka spēlēšu, ja būšu labākais treniņos. Piekritu nedomājot.
Droši vien tavu atgriešanos izlasē ietekmēja arī taktikas maiņa. Starkova izlasē centra pussargi joza no viena līdz otram soda laukumam, bet Pahara shēmā tavs darbalauks ir mazliet šaurāks.
Jā, mainījusies taktika. Pie 4-4-2 centra pussargiem jābūt, kā saka, box to box. Droši vien Pahars redzēja mani spēlējam Skonto sastāvā, kur biju balsta pussargs un bieži spēlēju tikai līdz centram. Mana galvenā loma ir sākt uzbrukumus, palīdzēt tajā aizsargiem un būt visu laiku centrā - zonā, no kuras visbiežāk tiek gūti vai izveidoti vārti.
Izlasei dažās dienās jāsagatavojas spēlei. Cik liela nozīme tajā ir spāņu trenerim, kas ir izlasē?
Viņi ir divi. Otrs, cik zinu, palīdz arī U-21 izlasei. Viņi atbild par fizisko gatavību. Agrāk mums tādu treneru nebija. Tagad mūs ļoti īsā laikā sagatavo spēlei. Piemēram, arī man pirms oktobra mačiem bija sīkas traumiņas. Šoreiz ļoti sāpēja mugura. Divu triju dienu laikā viņi mani dabūja uz kājām, viss bija kārtībā.
Starkovam pamatoti un nepamatoti tika pārmesta neuzticēšanās jaunajiem. Slavena ir karikatūra, kurā Astafjevs ir laukumā ar kruķiem. Nav bail reiz būt viņa vietā tādā karikatūrā?
(Smejas.) Tik ilgi es, protams, nespēlēšu. Nepietiks man spēku. Nebūšu izlasē tikai tādēļ, lai tur būtu. Tagad es un Koliņko daudz sakām jaunajiem spēlētājiem, lai viņi spēlē drošāk, lai viņi panāk rezultātu, jo cik tad ilgi mēs vēl spēlēsim?! Varbūt pusgadu, varbūt gadu vai divus. Viņiem jau tagad jāuzņemas iniciatīva, jāizšķir rezultāts. Tad viņi būs pieprasīti arī Eiropā.
2007. gadā Rīgā pret Lihtenšteinu guvi kolosālus vārtus. Tagad Latvija vārtus panāk ar cīņu, neatlaidību. Vai mūsu izlase kļuvusi vājāka vai pārējās - spēcīgākas?
Es ceru, ka pretinieki kļuvuši stiprāki (smejas), nevis mēs vājāki. Protams, gribas, lai būtu daudz vārtu uz individuālās meistarības rēķina. Katrā spēlē ir iespējas apspēlēt pretinieku viens pret vienu. Ja to var izmantot, tas ir milzīgs pluss. Pozicionālā spēlē tagad nevienu nav viegli apspēlēt, pat grandiem ne.
Šķiet, kādreiz paļāvāmies uz dzelžainu disciplīnu aizsardzībā un iespējām pretuzbrukumos. Maz iesitām, bet vēl mazāk ielaidām. Tagad ielaižam ļoti daudz. «Sausā» neesam bijuši gadu.
Varbūt mums agrāk bija tāda taktika - daudz spēlēt aizsardzībā, cerēt uz pretuzbrukumu. Tagad Pahars grib, lai mēs drošāk spēlētu uzbrukumā, nesēdētu aizsardzībā, lai vairāk kontrolētu bumbu. Vienvārdsakot, viņš grib, lai spēlējam futbolu, nevis gaidām pretinieka kļūdas. Piemēram, malējie aizsargi mums tagad ir kā pussargi. Tāda ir mūsdienu futbola tendence, ka malējiem aizsargiem ir ļoti svarīga, varbūt pat galvenā loma uzbrukumu veidošanā. Es nesatraucos par to, ka ielaidām daudz vārtu, jo lielākā daļa no tiem sekoja pēc standartsituācijām. Ja mēs tik daudz ielaistu no spēles, tad gan būtu bēdīgi. Jāpieliek pie «standartiem», un tad viss būs kārtībā.
Agrāk bija tā: galvenais ir neielaist - tad nezaudēsim, bet varbūt pat uzvarēsim. Vai tagad ideja ir mainījusies?
Protams, domājam arī par aizsardzību. Vienkārši mums ir daudz patiešām labu uzbrucēju, kuriem jādod iespējas. Nevar visu laiku cerēt, ka viņi vienreiz mačā aizskries un iesitīs. Jāveido viņiem vairāk iespēju. No četriem pieciem gan jau kādu izmantos.
Kas vislabāk palicis atmiņā no Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēm ar Turciju?
Viņu pašpārliecinātība. Rīgā ilgi stāvējām tunelī, nevarējām iziet laukumā, jo turki bija uzvilkuši naglenes. Novembrī zeme bija mazliet piesalusi. Tiesnesis, to ieraudzījis, lika viņiem visiem uzvilkt citus bučus, bez dzelzs korķiem. Vārtsargs nepārvilka, tiesnesis bija aizsvilies ne pa jokam. Gaidījām tunelī gandrīz desmit minūtes. Mazās meitenes, kas laukumā turēja Fair Play karogu, pamatīgi nosala, man bija viņu žēl. Turcijā viss sākās jau lidostā… Viņi Rīgā lidostā pusstundas laikā visi izgāja. Mēs tur bijām divas stundas, bagāžu gaidījām ar visiem cilvēkiem. Ielaida suņus, lai pārbaudītu mūsu somas, un mēs sākām uztraukties, ka varbūt viņi būs kaut ko pielikuši klāt… Tā viņi gribēja mūs izsist no sliedēm. Arī laukumā: uzreiz pēc pirmajiem vārtiem Emre Belozoglu man ar elkoni kārtīgi iedunkāja. Viņi bija pašpārliecināti un nekaunīgi.
Vācijas izlases treneris Joahims Lēvs pēc zaudēšanas PK 2010. gada finālmačā Spānijai aizbildinājās, ka komanda nespēj tik organizēti spēlēt aizsardzībā, kā to prot Latvija. Vai arī tagad Latvija to varētu?
Kādreiz izlasē visi aizsargi bija izteikti aizsargi, nekad nedevās tālāk par centra līniju. Tagadējie jaunie spēlētāji izlasē grib spēlēt ar bumbu. Es, piemēram, nevaru iedomāties Cauņu vai Šabalu, vai kādu citu visu maču spēlējam bez bumbas un lecam izklupienos. Varbūt kādreiz bijām «aizsardzības mašīna» un mums bija ļoti grūti iesist vārtus, bet viss mainās, un nedomāju, ka tas ir uz sliktu.
Pirms šīs sezonas biji tuvu karjeras beigām. Vai jau biji paguvis izdomāt, ko darīt, kad bučus kārsi uz vadža?
Bija visādas domas - sākt studēt trenera arodu, strādāt kādā amatā Skonto klubā.
Trenera amatā redzi sevi strādājam ar bērniem vai pieaugušajiem?
Ar to ir jāsāk. Lai es kļūtu par galveno treneri, man kādus piecus sešus gadus jāmācās. Uzreiz jau nevar ielēkt tādā darbā. Jāsāk ar bērniem. Jau esmu to mēģinājis, palīdzot citiem treneriem. Man patika. Vai tālāk turpināšu arī ar pieaugušajiem, ir cits jautājums. To rādīs laiks.
Taču līdz tam vēl droši vien pāris gadu jāpagaida?
Grūti pateikt, cik ilgi vēl spēlēšu. Tagad futbolā ļoti liela nozīme ir fiziskajai gatavībai. Iesākšu nākamo sezonu, un tad jau redzēs, kā man ies, vai nebūs savainojumu.
Iesāksi Skonto vai met aci arī ārzemju virzienā?
Nē, tas jau ir noiets posms. Man tūlīt būs 35 gadi.
Uz Austrāliju meistarīgi vīri mēdz braukt arī vēl lielākā vecumā.
Nē, uz turieni es gan nebraukšu (smaida). Palikšu Skonto.
Esi daudz spēlējis pret augsta līmeņa futbolistiem. Pret kuriem bijis visgrūtāk?
(Ilgi domā.) Pret Spāniju. Viņi lika visu laiku spēlēt bez bumbas. Atceros, Starkovs bija ļoti nikns, ka nevaram atņemt bumbu, bet ko lai dara - kā pieskrienu pie Ksavi vai Injestas, viņi jau ir bez bumbas… Vai man sist pa kājām stāvošam futbolistam? Nevarēja paspēt izsekot viņu saspēles ātrumam.