Gada sākumā ēku nodēvēja par Latgales vēstniecību Gors, un kopš Vasarassvētkiem noris tās ieskandināšanas pasākumi. 29. un 30. maijā (arī tiešraidē - 30.V LTV1 plkst. 21.15) notiks atklāšanas koncerts, kurā izcili solisti - ērģelniece Iveta Apkalna, Rēzeknes jauno koncertflīģeļu «krusttēvs» pianists Vestards Šimkus, Krišjānis Norvelis (bass) un Guntra Kuzmina (soprāns) - uzstāsies kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un Rēzeknes, Cēsu un Daugavpils apvienoto kori. Savukārt koncerta pirmajā daļā varēs baudīt pilsētas jauniešu sniegumu dziesmuspēlē Ķēniņmeita. Latgales pasaka, kuras režiju un scenāriju veidojuši Uģis Brikmanis un Orests Silabriedis, savukārt mūzikas un aranžiju autori - rēzeknieši Ilona Rupaine un Einārs Lipskis. Uzveduma pamatā ir latgaliešu pasaka Kā duraciņš smīdināja ķēniņa meitu - stāsts par trešo tēvadēlu, kurš, iziedams cauri dažādiem dzīves pārbaudījumiem, pārtop pieaugušā vīrietī un izglābj princesi. «Var vilkt paralēles ar Latgali kā trešo zvaigzni, kura reizēm, šķiet, ir tādā pabērna lomā, bet katrs uzvedumā atradīs savas lietas,» uzskata Latgales vēstniecības Gors mākslinieciskās nodaļas vadītāja Ilona Rupaine. Intervijā Dienai viņa atklāj Gora turpmākās darbības vīziju.
Esat komponiste - šajos Dziesmu svētkos izskanēs trīs tautas dziesmas jūsu apdarē -, un pedagoģe Rēzeknes Mūzikas vidusskolā. Kas motivēja uzņemties arī mākslinieciskās nodaļas vadītājas pienākumus Rēzeknes koncertzālē?
Nekad neesmu darbojusies tikai vienā lauciņā, un vismaz 20 gadu paralēli darbam skolā bija dažādi projekti saistībā gan ar mūzikas rakstīšanu, gan ierakstu producēšanu, gan pasākumu, tostarp Latgales Televīzijas mūzikas festivāla, rīkošanu. 2007. gadā sāku strādāt pilsētas domē, un tieši tad sākās koncertzāles projekts. Esmu ļoti priecīga, ka biju klāt no pašiem pirmsākumiem, kad vēl tikai vērtējām koncertzāles ēkas metus. Pēc tam bija mazs pārtraukums, bet, pateicoties apstākļu sakritībai un piedāvājumam, esmu atpakaļ koncertzālē, un tas ir mans pamatdarbs. Tas ir liels prieks un tajā pašā laikā arī lielas rūpes.
Gada skate arhitektūrā šogad izcēlās ar vairākām jaunām publiskām ēkām reģionos, un kāds arhitektūras eksperts pauda viedokli, ka, iespējams, atsevišķas par Eiropas fondu līdzekļiem būvētas publiskās ēkas ir par lielu pilsētām, kurās iedzīvotāju skaitam ir tendence sarukt. Taču, no otras puses, - tās varbūt ir vienīgās vietas, kas noturēs cilvēkus Latvijā. Vai koncertzāle ir liela ēka Rēzeknei?
Mums ir tieši šis gadījums. Ja nebūtu Eiropas finansējuma un reģionālo koncertzāļu programmas, kas tika sākta 2006. gadā vai agrāk, ar pilsētas budžetu vien nebūtu atvēzējušies uz šādas ēkas būvi. Protams, šī māja Rēzeknes ainavai ir liela, taču pēc savas būtības - tā ir akustiskā koncertzāle ar saviem noteikumiem - tai ir jābūt lielai. No paša sākuma tā tika skatīta kā reģionālā koncertzāle. Sanāk - esam pirmie, nākamie būs Cēsis, gatavojas arī Liepāja. Ja reģionālo koncertzāļu tīkls valstī tiešām tiks izveidots un tiks paredzēts attiecīgs finansējums vismaz akadēmiskās mūzikas programmām, būsim tikai ieguvēji.
Jums ir bijušas pārrunas ar Kultūras ministriju par iespējām atbalstīt koncertzāles darbību. Kādi rezultāti?
Visi vārdiski atbalsta un izsaka atzinību par drosmi un uzņemšanos. Finansiāli - vienīgais, ko pagaidām varam darīt, ir startēt Kultūrkapitāla fonda konkursos. To mēs arī diezgan veiksmīgi darām. Šogad jau ir piesaistīti padsmit tūkstoši, uz nākamo gadu - 15 tūkstoši. Tie 15 tūkstoši principā ir viena operas iestudējuma atvešana uz Rēzekni. Jautājums ir, cik mēs paši varam piefinansēt klāt, lai ēka dzīvotu pilntiesīgu koncertzāles dzīvi. Protams, bez valsts atbalsta nākotnē mēs nevarēsim iztikt. To pašu teiks Cēsis un Liepāja, jo viņi ir līdzīgās pozīcijās.
Ko gaidāt no tiem cilvēkiem, kas pēc vēlēšanām kļūs par Rēzeknes saimniekiem?
Mēs gaidām, ka tas, kas tika solīts šajā sasaukumā, tiks turpināts arī nākamajā. Viegli nebija, jo sākotnējā nostāja bija, ka koncertzāle netiks būvēta, tomēr beigās sekoja pozitīvs lēmums. Nākamajai domei būs jāspēj finansēt ēkas uzturēšanu un daļēji arī saturu.
Viens no sarežģītākajiem jautājumiem droši vien bija biļešu cenu politika.
Mēs vēl tikai taustāmies. Saprotam, ka nedrīkstam uzreiz sākt ar mūsu reģionam neaptveramām cenām, bet nevaram uzlikt cenas arī neadekvāti zemas tikai tādēļ, lai cilvēks varētu atnākt. Cita lieta - neesam vienīgie, kas kaut ko tādu piedāvā Rēzeknē. Paskatījos maija kultūras afišu - ik pārdienas ir kāds pasākums. Jautājums, cik cilvēku tīri fiziski tos varēs apmeklēt? Ļoti vajag, lai Latgale atdzīvojas - lai cilvēki brauktu atpakaļ. Priecājos, ka koncertzālē esam radījuši darbavietas diezgan daudziem, tostarp dažiem rīdziniekiem. Mums ir ļoti nopietni jādomā par mārketingu, tomēr ir lietas, ko pašiem grūti risināt: reģiona kopējais ekonomiskais līmenis, ceļu uzturēšana, sabiedriskā transporta lietas.
Rēzeknietis, grupas Borowa MC mūziķis Ingars Gusāns intervijā portālam TVNET stāstīja, ka kultūras pasākumos Rēzeknē redzama viena un tā pati publika un, viņaprāt, tas ne par ko labu neliecina. Vai koncertzālei ir stratēģija, kā pievilināt pārējo publiku?
Kad es gāju uz koncertiem, kas man pašai ir interesanti, man arī šķita, ka nāk vieni un tie paši cilvēki. Kad netīšām iemaldījos kādā šlāgermūzikas koncertā, tur bija pilnīgi citi cilvēki. Kad bija atbraukuši Sanktpēterburgas mākslinieki, uz tiem atkal bija pavisam citi cilvēki. Šeit ir runa par segmentēšanu un par to, kā šlāgermūzikas koncertu apmeklētājus iedrošināt atnākt, piemēram, uz baletu, operu vai simfoniskās mūzikas koncertu. Domāju, ka cilvēki nāks arī intereses un komforta dēļ.
Septembrī sāksies pirmā sezona. Kādas būs programmas vadlīnijas?
Noteikti būs pasākumu cikls bērniem un jauniešiem. Sadaļa, kas nekur neliksies, - popmūzika. Teātra sadaļā ir plānotas vismaz divas izrādes - tas it kā nav daudz, bet tie ir tikai četri mēneši. Protams, visi ļoti gaida kino, jo tas Rēzeknē nav bijis kopš padomju laikiem. Cilvēki brauc skatīties filmas uz Daugavpili vai pat Rīgu.
No dažiem rīdziniekiem ir dzirdēts, ka nezin kam būtu jānotiek, lai viņi brauktu tik tālu ceļu klausīties koncertu. Vai koncertzālei rīdzinieks vai vēl attālāk dzīvojošs cilvēks ir svarīga auditorijas daļa?
Protams, viņi nebūs mūsu galvenie klienti. Drīzāk rīdzinieks gribēs pie mums atbraukt vasarā, vēlā pavasarī vai agrā rudenī, plānojot savu atvaļinājumu Latgalē. Zinu, ka rīdzinieki pērk biļetes uz atklāšanas koncertiem. Daži ir zvanījuši un teikuši: «Jā, bet, zināt, mums ir jāpatērē sava naudiņa ceļa izdevumiem. Tas ir tik dārgi - vai nevarētu lētākas biļetītes?» Es saku: «Bet kā mums ir braukt uz Rīgu vismaz reizi mēnesī uz kādu kultūras pasākumu?» Tas pats stāsts.
Kāds būtu jūsu padoms jaunākajām «māsām» Cēsīs un Liepājā?
Pirmkārt - censties darīt visu laikus! Otrkārt, būt pacietīgiem, turēties ciešā komandā un nemeklēt kašķi, kur tā nav. Braukt pie mums ciemos konsultēties, un es ļoti gribu, lai mēs paliktu draugi un vienotā frontē tālāk cīnītos par mūs interesējošām lietām.