Mercedes vadītāja I. Karpova ar neatliekamās medicīniskās palīdzības auto tika nogādāta slimnīcā. Avārijā viņa guva galvas traumu un smadzeņu satricinājumu ārstēja trīs mēnešus. «Es karājos uz tās barjeras, manas autovadītāja durvis bija tā iesprūdušas, ka nevarēju tās atvērt. Auto stāvēja slīpi, un man bija bail ar savu sasisto galvu pārvietoties uz otru pusi. Toyota vadītāja izkāpa no sava auto, bet man klāt nepienāca,» toreiz stāstīja I. Karpova.
Tiesvedību virpulī I. Karpova atrodas vēl šobaltdien. Kaut gan avārija notika 2010. gada janvārī, lieta ir izskatīta tikai pirmās instances tiesā. Tas nozīmē, ka priekšā vēl ir 2. un 3. instance. «Apsūdzētā persona var novilcināt savu soda izpildi līdz pat 10 gadiem. Man kā cietušajai ir jāturpina maksāt tiesāšanās izdevumi, jo izmantoju jurista pakalpojumus, tāpat iepriekš pati sedzu visus ārstēšanās izdevumus. Viņa tiesas lēmumu ir pārsūdzējusi un atkārtoti pieprasa veikt ekspertīzes, lai gan jau ir bijušas četras ekspertīzes un visās rezultāti ir līdzīgi. Gadā notiek viena līdz divas tiesas sēdes, jo tiesneši esot pārāk noslogoti. Es kā cietusī šajā situācijā jūtos bezspēcīga un nesaprotu, cik ilgi vēl tas varētu turpināties,» izmisumu pauž I. Karpova.
Gliemeža tempā
Ceturtā ekspertīze tika veikta dažus mēnešus pēc tam, kad tikāmies ar I. Karpovu pirmo reizi. Tā neatklāja neko jaunu, līdzīgi kā iepriekšējās tā norādīja, ka avārijas apstākļi nav īsti skaidri. Sieviete ironiski piebilst, ka drīz konkrētās avārijas ekspertīzi būs veikuši visi Valsts tiesu ekspertīžu biroja autoavāriju speciālisti. Viņi pētījuši arī to, kā mašīnas atrastos uzreiz pēc avārijas atbilstoši apsūdzētās versijai. «Atzinumos norādīts, ka viņas versija nav iespējama, jo tad mašīnas pēc avārijas atrastos pavisam citādās pozīcijās. Tajā pašā laikā viņi pilnībā par 100% neapstiprina arī manu versiju. Šī minstināšanās otrai pusei ir ļoti ērta, jo var pateikt, ka eksperti arī manu versiju neapstiprina,» skaidro I. Karpova.
Pēc gadu ilga klusuma tiesas sēde notika šī gada februārī. Spriedums bija pozitīvs, tiesa atzina apsūdzēto par vainīgu, piespriežot viņai 80 stundu piespiedu darba, tāpat arī segt cietušās ārstēšanās izdevumus un izmaksāt morālo kompensāciju. Pēc sprieduma pasludināšanas likums nosaka 14 dienas, kad to var pārsūdzēt. «Pagāja 12 dienas, spriedumu neviens nepārsūdzēja. Likās, ka viss beigsies pozitīvi, ka cilvēki otrā pusē beidzot ir nomierinājušies un tas murgs būs beidzies, bet nekā. Pati tiesnese savā spriedumā atrada nelielu kļūdu, proti, viens vārds bija uzrakstīts nepareizā locījumā. Viņa veica sprieduma labojumu. Likums nosaka iespēju pārsūdzēt lēmumu 14 dienu laikā arī pēc sprieduma labojuma. Šajā laikā otra puse sagatavoja vērienīgu apelācijas iesniegumu 33 lappušu apjomā,» I. Karpova, rādot dokumentu, ievelk elpu un nopūšoties saka: «Viņi prasa vēlreiz tiesu pārbaudīt visu to, ko tā jau pārbaudījusi. Turklāt apsūdzētās advokāte tiesu aicina pieņemt lēmumu ierosināt krimināllietu pret tiesu ekspertu, kas norādīja, ka mana versija par avāriju ir ticama.»
Otrās instances tiesa ir nozīmēta septembrī. Ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, I. Karpova nav īsti pārliecināta, ka arī šī sēde netiks atcelta vai pārcelta: «Ja tiks nozīmētas vēl papildu ekspertīzes, tas nozīmēs, ka tiesa tiks atlikta.»
Iesaistās arī KNAB
I. Karpova pērn aprīlī vērsās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) ar lūgumu pārbaudīt iespējamu interešu konfliktu. Apsūdzētās advokāte Nastasja Frīdmane ir precējusies ar Valsts tiesu ekspertīžu biroja speciālistu Leonīdu Ivanovu. Pirms vairākiem gadiem viņš kopā ar savu kolēģi Aleksandru Karlinu, kurš veica pirmo ekspertīzi par I. Karpovas avāriju, dibināja uzņēmumu. Tas tika reģistrēts apsūdzētās advokātes N. Frīdmanes dzīvoklī. Pērn, kad Diena vērsa uzmanību uz šo papildu apstākli, N. Frīdmane pilnībā noliedza, ka šīs attiecības kaut kā ietekmētu lietas gaitu. «Mans vīrs nekad nav strādājis šajā firmā, viņš nekad no tās nav guvis ienākumus. Jau vairāk nekā gadu viņam šajā firmā nav nekādu daļu,» viņa sacīja. Uz jautājumu, kāpēc viņš dibināja firmu, ja pats tur nestrādā, viņa atbildēja, ka «cilvēki dibina firmas, lai veiktu komercdarbību, bet ne vienmēr visi veic komercdarbību. Firmas dibināšana nenozīmē, ka cilvēkam tur obligāti ir jāstrādā. Ja firma ir veiksmīga un strādā ar peļņu, viņš varētu gūt dividendes».
Uz I. Karpovas aprīlī nosūtīto vēstuli, KNAB atbildēja tikai novembra beigās. Piecu lappušu garo vēstuli, ko parakstījis biroja vadītājs Jaroslavs Streļčenoks, pārsvarā veido atsauces no dažādiem Krimināllikuma pantiem un normām, kas regulē interešu konfliktus. Rezumējot visai sarežģīto likuma ietvaru, KNAB atbildē norādīja, ka A. Karlins kā valsts amatpersona nav veicis tādas ar amata pienākuma pildīšanu saistītas darbības, kas ietekmēja vai varēja ietekmēt «viņa, viņa radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās intereses un būtu realizējis valsts amatpersonas pilnvaras interešu konflikta situācijā».
Sistēma klibo
Zvērināts advokāts Aloizs Vaznis Dienai stāsta, ka tiesas pie garajām tiesvedībām nav vainīgas. Tiesās nonāk slikti izmeklētas krimināllietas. «Tiesas saņem ārkārtīgi daudz makulatūras, lietas tiek ļoti slikti sistematizētas, un lēmumā par lietas nodošanu tiesai netiek konkrēti uzskaitīti pierādījumi. Bieži var redzēt mēģinājumus tiesai iesmērēt slikti izmeklētu lietu, tādējādi noņemot no sevis atbildību. Iedomājieties, tiesa saņem lietu vairāk nekā simt sējumos, katrā no tiem ir vismaz kādas 300 lapas, un tiesnesim pirms tiesas tas viss ir jāizlasa,» ainu uzbur A. Vaznis un piebilst, ka agrāk bijis citādi. Izmeklētājiem bijuši vadītāji, kas sekojuši līdzi un kontrolējuši izmeklēšanas gaitu. Tagadējā sistēma paredz lielāku izmeklētāju patstāvību, un vadība nedrīkstot iejaukties. Arī prokuratūra neveic izmeklēšanas uzraudzību. Agrāk pirms lietas nodošanas tiesai apsūdzētais un advokāts tika iepazīstināti ar visiem materiāliem un izmeklētājs uzklausīja viņu iebildumus. Viņi varēja norādīt uz trūkumiem un - pirms lietas nodošanas tiesai - iesniegto materiālu papildināt. Ja izmeklēšana bija veikta nepilnīgi, tiesa varēja nodot lietu arī papildu izmeklēšanai, bet tagad likums to neparedz. «Tas nozīmē, ka tiesnesis ir nostādīts muļķīgā stāvoklī. Viņš saprot, ka ir par maz pierādījumu, lai notiesātu, bet par daudz - lai nenotiesātu. Tādā situācijā tiesnesim atbildība ir jāņem uz sevi,» secina A. Vaznis.