Pagaidām gan vēl nav zināms, kad un kā sāks darboties mehānisms, kas atsijās ekonomiskos imigrantus. Tomēr ir skaidrs, ka risinājums jāmeklē steidzami, jo jau ar pašreizējā situācijā uzkrātajām problēmām cīņa varētu ilgt vairākus gadus.
Cik ekonomisko imigrantu līdz Eiropai nonācis, informācijas nav. Arī Latvija šādus datus neapkopo. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) pārstāve Undīne Priekule teic, ka šādu apkopojumu nav iespējams veikt: «Cilvēks, kad nonāk uz valsts robežas, robežsargiem izstāsta savu stāstu. Reizēm ir gadījumi, ka viņi izdomā iemeslus, kāpēc viņi savā mītnes valstī nevar vairs uzturēties. Latvijā šādi gadījumi ļoti bieži ir saistīti ar Vjetnamas pilsoņiem. Protams, mūsu pienākums ir pieņemt un izskatīt šos iesniegumus, tikmēr imigrants uzturas patvēruma centrā,» skaidro U. Priekule un norāda, ka nedrīkst sūtīt atpakaļ cilvēku tikai tāpēc, ka liekas - persona varētu melot. «Kad konstatējam, ka cilvēki patvēruma sistēmu cenšas izmantot ļaunprātīgi, mēs izsniedzam viņiem negatīvu lēmumu. Viņi to var pārsūdzēt, bet lielākoties tiesa šo pārsūdzību noraida. Imigrants tiek deportēts atpakaļ uz savu mītnes zemi,» skaidro U. Priekule. Lietas par patvēruma piešķiršanu parasti neilgst vairāk par gadu.
Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītāja Lolita Čigāne (Vienotība) eirokomisāra paziņojumu vērtē kā likumsakarīgu - tāda ir kopējā patvēruma meklētāju politika visā Eiropā - uzņemt tikai tos, kuru dzīvība ir apdraudēta. «Piemēram, daudzi gruzīni dodas labākas dzīves meklējumos, jo viņu mītnes vieta nespēj nodrošināt tik labus dzīves apstākļus, tajā pašā laikā viņu dzīvība dzimtenē apdraudēta netiek,» piemēru min L. Čigāne. Attieksme pret imigrāciju katrā valstī mēdz atšķirties. Deputāte skaidro, piemēram, ka Vācijas un Zviedrijas politika līdz šim imigrācijai paredzēja ļoti labus apstākļus. Imigranti tur bijis nozīmīgs darbaspēks un ekonomiskais balsts - šajās valstīs ir daudz darbvietu ar zemu atalgojumu, tāpēc viņi nav pretojušies imigrantu uzņemšanai. Kaut gan imigrācijas politika dažādās valstīs mēdz ļoti atšķirties, uz turīgākajiem tā īsti neattiecas. «Tā ir tā milzīgā bagāto cilvēku priekšrocība - ja viņiem ir resursi, ir arī izvēle. Pat ja uzceļ ļoti būtiskas barjeras, ļoti turīgus cilvēkus no iebraukšanas apturēt nav iespējams. Sienu apkārt Eiropas Savienībai uzbūvēt nebūs iespējams, bet patlaban tas, kas notiek, ir haoss. Itālijā un Grieķijā ļoti daudzi, rupji sakot, vēl nav «sašķiroti» - nav pat skaidrs, kas ir viņu izcelsmes valsts un tieši kāpēc viņi bēg uz ES,» stāsta L. Čigāne.
Tam gan īsti nepiekrīt biedrības Zvannieku mājas juriste Inese Ejugbo. Viņa norāda, ka uz robežām tiek veikta stingra kontrole: «Ja cilvēki pieprasa patvērumu, visi pieteikumi ir jāizskata. Turklāt katrs individuāli ir jāvērtē. Nenotiek tāda masveida laišana cauri robežām, piešķirot bēgļu statusu pa labi un pa kreisi. Cita lieta, ka statusa piešķiršana vai atteikšana var būt ļoti laikietilpīgs process un lielo apjomu dēļ tas var prasīt vairāk laika, nekā ierasts.» Viņa arī saka, ka lielākajā daļā Eiropas valstu ir detalizētas procedūras, lai izskatītu patvēruma meklētāju pieteikumus. Latvijai gan līdz šim pieredze nav bijusi pārāk liela.