Nācijas interešu centrā ir pretošanās svešām, ārvalstu interesēm un izpratne, ka ikvienas valsts ekonomisko ārpolitiku nosaka šīs valsts ekonomiskās intereses, kas pēc definīcijas nesaskan un var būt pat pretējas Japānas interesēm. Uzlecošās saules zemes atdzimšanu no atombombardēšanas pelniem un «ekonomisko brīnumu» pēc tam noteica ne vienīgi mistisks, iedzimts japāņu čaklums. Vispirms to noteica sava skaidra - japāņu - ideoloģija un ekonomiskā koncepcija. Nācijai svarīgas tēzes, kā raksta sākumā minētā, tajā definēja tādi vīri kā ekonomists Arisava Hiromi. Savukārt Latvija kā plašs futbola laukums ir atvērta visām ārvalstu interešu spēlēm, bet latviešiem nav savas ekonomiskās ideoloģijas un politikas, ko likt tām pretī.
Latvieši ir pazaudējuši valsti, un to ir veicinājis no labējās ideoloģijas konteksta vieglprātīgi izrautais sauklis «mazāk valsts!», ko, divdesmit gadu no rietumu puses gādīgi pa plecu pliķētas, ir paudušas visas tā saucamās labējās partijas. Latvijas praksē «mazāk valsts!» ir pārvērties par mazāk Latvijas valsts un vairāk citu valstu interešu.
Ja ar «mazāk valsts!» saprotam mazāk birokrātijas un mazākus nodokļus, šī tēze pirmajā acu uzmetienā šķiet ļoti pievilcīga Latvijas uzņēmējam, labēji noskaņotam pilsonim. Tiek aizmirsts, ka Latvijas valsts var būt ne tikai kaitinošs traucēklis biznesa attīstībā, bet arī efektīvs instruments ekonomikas attīstītāju rokās. Vājinot valsti, mēs ar ūdeni izlejam laukā bērnu - atsakāmies no Latvijas valsts kā instrumenta, ko ar lielu efektu varam izmantot pašiem par labu, kā to dara visas saprātīgas valstis - vai tās ir ASV, Vācija vai Francija, vai mūsu lielie Skandināvijas draugi tepat kaimiņos.
Metodiski iebaidīti ar tēzi, ka nedrīkst pieļaut, lai tikai kāds diktators nesagrābj varu Latvijā, realitātē esam nonākuši pretējā galējībā. Nevis diktatūra apdraud Latviju, bet mūsu nākotni apdraud impotents, bezformīgs, lēmumus pieņemt nespējīgs ķīselis, kurā esam pārvērtuši Latvijas valsts pārvaldi. «Prezidents un premjers pie esošās likumdošanas ir impotenti, nespēj neko piedāvāt, viņiem nav pilnvaru pateikt - iedošu zemi, nāciet un investējiet, automātiski sāksies korupcijas skandāls,» Dienai nesen atzina bijušais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers. No kurienes tas?
Ideju, ka Latvijas valstij jābūt impotentai un nav jānodarbojas ar ekonomiku, uztur tie, kurus jau senie romieši sauca par piekto kolonnu. Tikai šodien runa nav par militāro, bet ekonomisko pakļaušanu. Artis Pabriks Ministru kabineta sēdē lec vai no biksēm laukā, lai tikai nogremdētu ekonomikas prioritāti Latvijas Nacionālajā attīstības plānā. Tā ir japāņiem tieši pretēja impotences ideoloģija - ideoloģija, kurā ekonomika nav latviešu daļa.