Kas motivēja piedalīties konkursā uz LNSO direktores (valdes locekles) amatu?
Orķestra mūziķi mani uzaicināja uz sarunu un izteica piedāvājumu piedalīties konkursā. Tas bija impulss, pamudinājums. Ja tev kāds piedāvā un tu saproti, ka vari to darīt, tad vienkārši ej un mēģini darīt. Man ir uzkrāta diezgan liela pieredze: būtu tikai godīgi un pareizi to šeit izmantot. Esmu piecus gadus strādājusi ar Sinfonietta Rīga, pirms tam esmu strādājusi Operā - daudzos jautājumos arī ciešā saskarē ar orķestri. Mūziķi dažkārt spēlē divos orķestros, dažkārt pāriet no viena otrā, sveši jau neesam.
Kā orķestra radošais kolektīvs reaģēja jūsu pirmajā tikšanās reizē, kas iedvestu baisas trīsas pat maestro Raimondam Paulam?
Tas notika, kad Ilzei Paiderei-Staķei bija pēdējā darba diena, bet man - pirmā. Mēs abas izgājām orķestra priekšā. Ilze pateica paldies par sadarbību un atvadījās. Es teicu «labdien» un pateicu savu īso sākuma uzrunu. Orķestris ļoti nopietni klausījās, ko mēs sakām.
Bija, ko viņiem vēstīt - galvenās vadlīnijas, steidzamākos darbus, izvirzītās prioritātes?
Pirmkārt, man šķiet, ka līdz ar iepriekšējās vadības un it īpaši mākslinieciskā vadītāja aiziešanu ir sācies jauns posms orķestra dzīvē. Šim jaunajam posmam ir nepieciešama jauna mākslinieciskā stratēģija, jauna orķestra vīzija tajā nozīmē, ka orķestrim ir jāatrod sava īpašā vieta šeit, Latvijā, arī Baltijā un tālāk, Eiropā. Es uzskatu, ka mākslinieciskais kolektīvs var būt interesants citiem ar to, kas viņam ir īpašs un specifisks. Jo laba līmeņa orķestru pasaulē ir ļoti daudz. Tas, ka esi kādas valsts nacionālais simfoniskais orķestris, vairāk uzliek pienākumu turēt augsto kvalitātes latiņu, bet tas vēl neko neliecina par tavu māksliniecisko kredo.
Kas varētu būt tas īpašais, atšķirīgais? Latviešu mūzika? Spēles skola un stils? Komunikācijas veids? Priekšnesuma forma?
Tur tiešām ir daudz komponentu, bet to vēl nedefinēšu. Mana pārliecība ir, ka mākslinieciskais kredo un stratēģija ir jāizveido kopā - orķestrim, mūziķiem, mākslinieciskajam vadītājam un arī man. Mūsdienās nav tā, ka kāds atnāks un «būs tā!». Lai cilvēki ietu līdzi, viņiem jābūt iesaistītiem procesā. Protams, ka idejas nāk no orķestra mākslinieciskās vadības, bet tās jāizkristalizē kopīgā darbā.
To var kristalizēt mūžīgi. Ir kādi termiņi, kuros jātiek skaidrībā, kādai būt orķestra sejai?
Dzīve ir ļoti strauja, un mums nav daudz laika pārdomām. Protams, ir jādomā, bet nedrīkst arī vilcināties. Tādēļ kā pirmo orķestrim cēlu priekšā galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja izraudzīšanās jautājumu. Tā kā darbs jāplāno nākamajai un vēl turpmākajām sezonām, kā klasiskās mūzikas jomā tas notiek, mums ir nepieciešams neliels pārdomu laiks, un tad ir jāķeras klāt. Tas, ko mēs šobrīd sastrādāsim, publikai būs redzams tikai pēc gada. Bet jāsāk strādāt tūlīt, nekavējoties. Šī, 2013/2014. gada sezona, kas labi pārredzama nodrukātajā bukletiņā, ir saplānota jau pirms manis. No iepriekšējās LNSO vadības es saņēmu ļoti sakārtotu darbalauku. Man ar nākamo māksliniecisko vadītāju jāstrādā tālākai perspektīvai.
LNSO galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja postenim lūkojaties Andra Pogas virzienā, taču viņu grib arī Opera.
Tas, ka vairāki jau ir uzrunājuši Andri Pogu, tikai nozīmē, ka viņš ir ļoti talantīgs mūziķis. Atceros, kad Andris Nelsons vēl tikko spēra pirmos diriģenta soļus, viņu uzrunāja gan Opera, gan LNSO. Opera bija pirmā. Esmu dzirdējusi vairākus Andra Pogas diriģētus koncertus. Vienu, ar LNSO, un ļoti nopietnu programmu viņš šovasar sniedza Cēsīs, tikko Garīgās mūzikas festivāla noslēgumā diriģēja Dž. Verdi Rekviēmu. Ar viņu iepazinos pagājušā gada decembrī, kad viņš nodiriģēja savu pirmo programmu ar Sinfonietta Rīga. Redzēju, kā viņš strādā, kā viņš komunicē ar mūziķiem. Es redzēju arī mūziķu reakciju un sapratu, ka viņš ir vārda vislabākajā nozīmē mūsdienīgs diriģents, kurš prot strādāt un saprasties ar orķestri, prot viņus pārliecināt un vest sev līdzi. Pārliecina arī viņa mākslinieciskais sniegums. Šis ir cilvēks, kurš var vadīt orķestri, var būt Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs, tāpēc piedāvāju viņa kandidatūru orķestrim balsošanai. Šobrīd ir situācija, kad mums ir latviešu diriģenti, un, ja ir iespējams, ka LNSO priekšgalā var būt latviešu diriģents, tad uzskatu, ka tas ir vislabākais. Jo tas būs cilvēks, kurš šeit ir izaudzis un zina mūsu situāciju, mūzikas vidi, mūsu dzīvi, apstākļus, ir labākais tieši dotajā brīdī, kad ir ļoti sarežģīti strādāt.
Kas ir vislielākā, smagākā problēma orķestrī?
Cilvēki ir noguruši no zemā atalgojuma un nepieciešamības strādāt divos darbos. Atbrauc viesdiriģents, un viņu tas neinteresē. Bet, ja tu esi pastāvīgs galvenais diriģents, tev tomēr ir jājūt, kā šie cilvēki dzīvo, elpo un strādā. Tas ir ļoti svarīgi, jo, galu galā, tas viss atspoguļojas arī uz skatuves.
Kādām īpašībām un kvalitātēm jābūt, lai diriģents spētu būt orķestra līderis?
Ir cilvēcisko īpašību kopums un profesionālo īpašību kopums. Ir jābūt līdzsvarotam cilvēkam ar normālu pašapziņu, jo tad viņš normāli uztver arī pārējos cilvēkus un apkārtējo pasauli. Veselīgā pašapziņa nosaka arī to, ka tu negribi visu laiku arī sevi stādīt ļoti īpašā centrālajā vietā. Protams, diriģentam ir īpašs statuss, viņš ir viens uz paaugstinājuma, pretī visiem. Tomēr ļoti svarīga ir robeža: tu esi vai ārkārtīgi gribi to akcentēt. Ja pārkārto robežu tā, ka tev svarīgākais ir tikai «es» un egocentrisms kļūst apkārtējiem acīmredzams, šādā darbā tas vairs nav labi. No personiskajām īpašībām es nosauktu arī līdzsvarotību lēmumu pieņemšanā. Orķestrī, kurā spēlē 90 mūziķi, katrs ir mākslinieks. Katram ir savs stāsts, savs mūziķa liktenis un individuālās īpašības. Ļoti svarīga ir cieņas pilna attieksme pret katru cilvēku, jo viņš iegulda savu darbu un talantu, dara to labāko orķestrim kopumā.
Dažkārt uz karstām oglēm var būt visādas idejas, var kaut ko ātri, kolosāli izdarīt, bet orķestra darbs tiek plānots vairākus gadus uz priekšu. Tas nozīmē, ka jābūt arī stratēģiskam redzējumam: kas izrietēs no šī soļa tālāk? Varbūt tāpēc, ka Andris ir studējis filozofiju, viņam šī analītiskā domāšana piemīt un viņš ir spējīgs ar to rīkoties.
Vēl ieminējāties arī par spēku?
Jā. Gan fiziskajā, gan arī psiholoģiskajā nozīmē. Tas nav mačo spēks, kad jārāda muskuļi. Galvenais ir iekšējais spēks, kas cilvēkam dod pārliecību. Ja diriģentam orķestra priekšā ir šī pārliecība un spēks, viņš spēj aizraut arī citus sev līdzi.
Un kā ar profesionālajām kvalitātēm?
Ir jābūt ļoti augstam profesionālajam līmenim, un to jāprot nepārprotami likt lietā, jo arī visiem orķestra mūziķiem ir augstākā muzikālā izglītība. Tas, ka Poga ir nepieciešams Parīzes un Bostonas simfoniskajam orķestrim, apliecina, ka viņam ir talants un spēja strādāt.
Tāpēc viņš arī varētu atļauties strādāt LNSO ar krietni mazāku algu...
Šis pragmatiskais apsvērums nav nemaz tik mazsvarīgs. Jo - ko mēs varam piedāvāt? Tas nebūtu ētiski un pieļaujami, ka orķestra mūziķu atalgojums būtu kā Austrumeiropā, bet diriģenta - kā Amerikā! Tā var uzaicināt zvaigzni uz vienu koncertu, taču diendienā, ilgtermiņā tā dzīvot nevaram, jo orķestra finansējums ir viens kopīgs maks, no kura visas vajadzības ir jāapmaksā.
Zināms, ka LNSO mūziķu atalgojums ir ļoti zems. Uz ko viņi var cerēt?
Vidējā orķestra mūziķu alga Latvijā ir 450 latu pirms nodokļu nomaksas - to nodrošina valsts dotācija. Taču ir jārēķinās, ka ir gan zemākas, gan augstākas algas. Zemākā ir Ls 380 (uz papīra). Katrs orķestris cenšas kaut ko piemaksāt, cik to atļauj reālās iespējas - LNSO 50 latus. Lai izdzīvotu, mūziķi meklē visdažādākās iespējas. Piemēram, brauc pelnīties uz Igauniju.
??? Tas gan ir kaut kas jauns!
Jā. Mūziķi lūdz bezalgas atvaļinājumu uz veselu sezonu, lai brauktu spēlēt Igaunijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kur viņi tiek uzaicināti par divreiz lielāku atalgojumu. Ja orķestrī ir ļoti labs mūziķis, kuru vēlamies paturēt, bet viņš saka: es vēlos šajā orķestrī palikt, bet ar algu nevaru iztikt. Radusies iespēja vienu sezonu Igaunijā nopelnīt lielāku naudu. Teikt viņam, ka tā darīt ir slikti? Es to nevaru. Orķestra vadība vienmēr cenšas mūziķus atbalstīt, lai viņi varētu legālā veidā kaut kur piepelnīties: kāds strādā mūzikas skolā, kāds spēlē vēl vienā orķestrī vai ņem bezalgas atvaļinājumu, lai aizbrauktu uz kādu programmu ārzemēs.
Kāda ir garantija, ka viņš tur nepaliks pavisam?
Mūziķu dzīve pašlaik ir ļoti grūta. Stress un pārpūle rada veselības problēmas, turklāt arī gados jauniem. Es runāju konkrēti. Protams, Latvijā finansējuma trūkst visās nozarēs, visiem atalgojums ir par mazu. Tomēr mūziķu situācija ir īpaši smaga. Man stājoties darbā, Kultūras ministrijā solīja finansiālu atbalstu orķestra algu jautājuma risināšanai. Taču konkrētus skaitļus man nenosauca, budžets nav apstiprināts, un līdz ar to neviens nevar dot nekādas garantijas. Nepieciešamā minimālā papildu summa ir divi tūkstoši latu...
Ko varat darīt paši?
Tas saistīts ar mūsu koncertu biļešu cenām. Ja tās palielināsim, cietīs tieši pastāvīgie mūsu koncertu apmeklētāji. Šīs sezonas biļetes pārdod jau kopš pavasara, tomēr cenas ir pārāk augstas. Vidējā biļešu cena pagājušajā gadā bija 12 latu, šogad tā ir pat zemāka - aptuveni deviņi lati. Taču uz atklāšanas koncertu dārgākā biļete ir 40 latu, lētākā - 20. Ar mārketinga nodaļas vadītāju izstrādājām atlaižu sistēmu: studentiem un pensionāriem (30%), būs arī 50% atlaides noteiktās dienās. Salīdzinot: slavenajā Parīzes Pleijēla zālē gandrīz uz katru koncertu var nopirkt biļetes arī par 10 eiro, turklāt īpašas atlaides ir visiem jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem (ne tikai studējošajiem!). Ja Latvijā zemākā cena ir augstāka nekā Parīzē, tad, protams, tas ir dīvaini. Ceru, ka valsts kultūras politika būs tāda, lai cilvēki mūsu koncertus varētu dzirdēt. Ir vajadzīga arī valsts dotācija koncertiem ārpus Rīgas.