Alerģija un bailes
Aiga māsiņas profesiju izvēlējās, jo gribējās ātrāk lielajā dzīvē, pelnīt. «Ej, ej par māsiņu, māsiņām darbs būs vienmēr,» viņai - toreiz piecpadsmitgadniecei - teica mamma. Bet dzīve bija skarba. Pēc skolas beigšanas māsiņai darba nebija. Latvijā 1993.gadā bija juku un pārmaiņu laiki. Arī toreiz bija bezdarbs. Māsiņu profesija nebija vajadzīga. Aiga tika darbā slimnīcā - Infekciju nodaļā par oficianti. Tieši tā arī amats saucās - oficiante. Brauca ar ratiem pa koridoru un atbilstoši slimnieku diētai dalīja ēst. Toreiz no oficiantes skatpunkta Aigai māsiņas darbs šķita «šausmas». Viņa domāja, ka par māsu nekad nestrādās, jo tajā laikā pacientiem veica penicilīna injekcijas. Aigai jau prakses laikā radās alerģija, bija vienos izsitumos. Arī no bērniem bija bail. «Izmisums, domāju, par māsiņu nevarēšu strādāt.» Bet laiki mainījās, penicilīns pazuda. Pēc nepilna gada oficiantes profesijā Aiga aizgāja dekrētā. Pierada pie bērna. Meitai bija tikai pieci mēneši, kad atskanēja zvans - sak, ir brīva māsiņas vieta. Aigai bija jānāk strādāt uzreiz - vai vietas vairs nebūs. Tā viņa nokļuva Infekciju nodaļā. Tagad, ja vajag, strādā arī Bērnu nodaļā.
Uz randiņiem neiet
Grūts ir nakts darbs. «Visiem šķiet, ka ārstēšanas process notiek pa dienu un pa nakti māsiņas guļ, bet tā nav. Infekcijas ir akūta nodaļa. Reti kad naktīs ir miers.» Parastā nakts procedūra - zvans pie durvīm, ātrā palīdzība ar bērnu un māti, un sākas darbs. Galvenais - atrast kontaktu ar bērna vecākiem. «Mammas skatās ar neuzticību, negrib bērnu dot, lai varētu uzlikt sistēmu. Nesen pat pārmeta - ko tu vispār saproti no bērniem, tev droši vien bērnu nav!» Bet ir arī ļoti jaukas mammas. Tagad, kad lielais bezdarbs, slimnīcā manāmi arī tēti. Viņi uzticas vairāk. Arī uz randiņiem aicina. Aigu darbā kolēģes dažreiz pavelk uz zoba - vajag plakātu piespraust pie krūtīm: esmu precējusies, ir bērns, neuzdodiet liekus jautājumus. Vairāk gan Aigu aizvaino pārmetumi, ka viņa neko no bērniem un ciešanām nesaprot. Bet viņa saprot. Aigas meita Zane cietusi ugunsgrēkā, gulēja reanimācijā. «Es ļoti labi saprotu, kā ir, ja bērns ir smagi slims,» viņa stāsta. Aigas meitai nu jau četrpadsmit. Viņai ļoti bail no špricēm, bet sakož zobus un ļauj durt pat mammai, ja vajag.
Vajag cieņu
Visvairāk pacientu ir vīrusu sezonas laikā. Gan bērni, gan pieaugušie. Aigai žēl ir visu, bet ar žēlumu vien nepalīdzēšot. «Daudz no svara ir mūsu profesionalitāte.» Aigai piedāvāts amats arī par nodaļas virsmāsiņu, bet viņa atteikusies. Vairākas reizes. Pērn gan piespiedu kārtā piecus mēnešus pastrādāja un nožēloja. «Nejutu gandarījumu. Tas ir papīru darbs. Tādā amatā strādājot, ir jābūt skarbākai,» Aiga atzīst. «Man tā mīkstā sirds. Ja aizrādu un neizdara, eju darīt pati, bet tā var sevi piebeigt. Daudz labāk patīk strādāt cilvēkiem, un viss. Katrs pacients nāk ne tikai ar savu slimību, bet arī ar savām personīgajām problēmām. Grib izrunāties. Ja ir laiks, uzklausu. Kā sūklis uzsūcu negatīvo. Esmu emociju cilvēks. Tad prasās nolīst klusumā un paraudāt. Bet slimnīcās raud arī pacienti. Bērns raud histērijā, mamma raud līdzi. Protams, mierinām.»
Aiga domā, ka agrāk māsiņas vairāk cienīja. Tagad ir cilvēku aizsardzības institūcijas, degpunkti, Bez tabu, vienā vārdā - pacientu visatļautība. Kolēģei bijusi situācija - laidusi zāles vēnā, un paliels bērns iespļāvis sejā. Pēcāk mamma māsiņai bāza kabatā piecus latus par atvainošanos, bet bērnam neko neteica. Nu nevajag piecus latus, vajag elementāru cieņu. «Man nevajag puķi, varu iztikt bez kūkas. Cieņu vajag,» viņa stāsta. Gaišie brīži darbā ir «mazie bumbuļi». «Ieraugi mīļu bērnu, sirds pati atmaigst. Un, ja mamma pasaka, ka ienāca māsiņa un bērns pārstāja raudāt, viss aiziet savā ritmā.»
Darba kļuvis vairāk
Infekciju nodaļā kaites ir nopietnas. Māsas praksē gadījies redzēt arī bērna nāvi. Smagi. «Lai pasargātu sevi, pats galvenais ir mazgāt rokas. Vakcinēties pret visām slimībām nav iespējams. Esam tikpat uzņēmīgi pret infekcijām kā pārējie. Pirms kādiem gadiem saslimu ar cūciņu. Dīvainākais, ka to jau biju izslimojusi bērnībā. Gripu, protams, ik pa laikam izslimo katra māsiņa,» Aiga stāsta. Ar pašreizējo domāšanu viņa par māsiņu vairs nekad nemācītos. Māsiņas profesija izdedzina. Pienākumu kļuvis vairāk, atalgojums mazāks. Arī tagad māsiņa pilda oficiantes pienākumus. Aiz laba prāta, jo štati samazināti. Arī kakas tīra. Sanitāriem citi pienākumi. Citādi nevarot paspēt. «Bet kur iet? Man patīk darbs ar cilvēkiem,» Aiga saka.