Vestmans izslējās. - Zini, ko!
- Vecais sakārnis saņēmis dūšu! - Horta iesmējās, teatrāli iztaisīdamies nobijies.
- Ja varētu, es tagad izkāptu ārā un nekad vairs ar tevi pat vienā vilcienā nesēstos, gaidītu nākamo. Nekad nav par vēlu kaut ko saprast...
- Bet tu nevari! - Horta garšīgi secināja.
Brauciens lēni, tomēr tuvojās beigām. Brīdi viņi visi klusēja.
- Un kas man būtu jāsaprot?! - Horta pēc brīža spalgi noprasīja. - Labāk domā par savu nāvi!
Dambrets iznīcinoši paskatījās uz Hortu.
- Un tu domā par savu šahu! Kas ir? Ko es tādu pateicu?! Vai tad jūs taisāties dzīvot mūžīgi? Nu, nē, vecie, mūžīgi neviens nedzīvo.
- Man ir prostatas vēzis, - Vestmans paziņoja vienaldzīgi, it kā pienākuma pēc, it kā cerēdams, ka tas varētu beidzot apklusināt Hortu.
Dambrets saņēma Vestmana roku, Vestmans to atbrīvoja, lai ķertos pie mutautiņa.
- Redzi, tu vismaz zini, kas tev ir, - Horta teica tik līdzjūtīgi, cik nu spēja, un tas nebija pārāk līdzjūtīgi. - Bet es nezinu, kas man ir. Es zinu tikai, kā man nav.
Dambrets pagriezās pret logu. Viņi bija gandrīz augšā. Tik neizdevies brauciens viņiem vēl nebija bijis. Dambrets šoreiz nemaz nebija vēlējies doties. Viņš bija pavisam aizmirsis par pārgājienu. Klemence viņam par to atgādināja no rīta. «Ak, nē!» Dambrets bija sašļucis. «Tādā dienā!» Diena bija skaista jau no paša rīta, saulaina un priecīga. Klemence bija sākusi rosīties virtuvē; skatoties sportu, viņš bija saodis saldu smaržu. Viņš vaicāja, ko Klemence tur šmorējot. «Tavus mīļākos mandeļu cepumus,» viņa atbildēja. Dambrets bija juties laimīgs. Viņš piecēlās no klubkrēsla un iegāja virtuvē, kad pirmā panna bija izņemta no cepeškrāsns. «Vai die, vai die!» Dambretu bija pārņēmusi laimības sajūta. Viņš sniedzās pēc karstā cepuma, kas bija pielipis cepampapīram. «Vai nemaz nevari pagaidīt! Neapdedzinies!» Klemence bija viņam pa jokam uzsitusi pa pirkstiem. «Mūsu vecumā vairs nav prātīgi gaidīt,» viņš bija teicis un piemiedzis ar aci, uzkodis cepumu un apķēris Klemenci. «Paldies, ka tu man esi...» viņš bija nočukstējis. «Labi, jau labi,» Klemence atgaiņājās, «bet tagad taisies, citādi nokavēsi pārgājienu!» - «Es nemaz negribu iet.» - «Kā tā? Ej vien, ej. Cik tad ilgi jūs vēl kāpsiet tajos kalnos... Uzvelc jauno kreklu un ej!» - «Traka neesi, jauno kreklu, ar šitiem sakārņiem!?» - «Kad tad vēl? Vecie jau galīgi nomazgājušies. Vajadzēja man pirkt divus uzreiz.» - «Nu jau, nu jau! Labāk sev kleitu būtu nopirkusi!» - «Kleitu, vai dies! Kam tad man kleita! Man vēl pilns skapis.» - «Atnākšu no pārgājiena un iesim uz kino.» - «Kino? Tevi jau vecuma marasms piemeklējis?! Padošu tev kaļķi un vitamīnus.» - «Un par ko ne?! Iesim, un viss.» - «Tu būsi noguris.» - «Noguruši mūsu vecumā ir visi...» Dambrets iemeta mutē vēl vienu cepumu, ko Klemence ar lāpstiņu bija pārcēlusi uz šķīvja.
(Turpinājums 22. aprīļa numurā)