Tādam padomju armijā reiz valdījušajam principam, šķiet, izlēmusi sekot Saeima. Atstājuši iniciatīvu valdības ziņā, likumdevēji laiski bauda iegūtās varas medusmēnesi. Viena no jomām, kur šāda bezdarbība draud ar katastrofu, ir demogrāfija. Apvienības Vienotība apņemšanās tuvināt dzimstību tautas ataudzes līmenim neatspoguļojas ne valdības piedāvātajā budžetā, ne deputātu izplūdušajos ieteikumos: daudzbērnu ģimeņu godāšana līdzcilvēku priešā un materiālais labums.
ZZS, šķiet, ir skaidrs, ka dēļ taustāma guvuma vien nekas nemainīsies. Taču konkrēti risinājumi, kā panākt ģimeņu drošības sajūtu un iedzīvotāju ticību gaišākai nākotnei, netiek piedāvāti. Neskaidrība, kas notiks veselības, labklājības un izglītības nozarēs, kuras ir ZZS pārziņā, joprojām nav gaisināta.
Tikpat miglainas vīzijas par iedzīvotāju skaita pieaugumu ir arī opozīcijai. Vai vadošo tēvzemiešu piemērs, iekārtojot savējos siltās vietiņās, ir tas patriotisms, kuram jāseko? Un diezin vai LPP/LC izlolotās Bērnu lietu ministrijas atjaunošana pati par sevi panāktu kuplākas ģimenes. Savukārt Saskaņas centrs nekur daudz tālāk par atziņu, ka mēs tomēr esam dzīvi cilvēki, netiek. Redzot valdības plāna un parlamentāriešu inciatīvas trūkumu, velti jautāt pēc ilgtermiņa migrācijas politikas ar konkrētiem darbiem tās mērķu realizācijai. Vai prasīsim SVF, lai izlemj mūsu nākotni, jo paši nezinām, ko gribam?