Ar Baltijas reģiona jautājumiem sāku nodarboties vēl 1995. gadā, strādājot Zviedrijas Civilās aizsardzības pārvaldē. Rīgā pirmoreiz ierados, šķiet, 1996. gadā. Pēc tam vairākus gadus strādāju Ziemeļvalstu padomē par vecāko padomnieku starptautisko attiecību jautājumos - mans galvenais uzdevums bija attiecību veidošana tieši starp Ziemeļvalstu un Baltijas valstu parlamentāriešiem. Savukārt pēdējos piecus gadus pirms nonākšanas Rīgā ieņēmu Baltijas jūras valstu parlamentārās konferences ģenerālsekretāra amatu.
ZMP biroja Latvijā direktora posteni ieguvu atklātā konkursā. Mani saista šis darbs, un arī personiski man Rīga šķiet ļoti pievilcīga, vēl jo vairāk tāpēc, ka mana aizraušanās ir arhitektūra. Es arī esmu izvirzījis uzdevumu apgūt latviešu valodu, līdzko atradīšu piemērotus kursus.
Vai jums jau ir izveidojusies kāda skaidra vīzija ar darāmajiem darbiem?
ZMP birojs Rīgā, līdzīgi birojiem Tallinā un Viļņā, līdz šim ir darbojies ļoti sekmīgi, attīstot sadarbību starp Latviju un Ziemeļvalstīm. Ir virkne lielisku rezultātu, daudzas patiešām labas iestrādnes, un šīs lietas, kas darbojas labi un efektīvi, protams, tiks izmantotas par pamatu turpmākajai darbībai. Vienlaikus es redzu virkni jaunu iespēju, kuras nepieciešams, ja iespējams tā teikt, izpētīt un izmēģināt, protams, to iespēju robežās, kādas ir ZMP.
Kā būtiskākās šādas jomas es vēlētos minēt informācijas un komunikāciju tehnoloģiju sektoru, programmnodrošinājuma izstrādi, sadarbību tā dēvētajās kreatīvajās nozarēs, energoefektivitātē, arī zinātnē un inovācijās. Šādu jomu, kurās pastāv ļoti plašas sadarbības perspektīvas, ir ļoti daudz, un es minēju tikai, manuprāt, svarīgākās.
Ņemot vērā pēdējos notikumus - noslēpumainas zemūdenes meklējumus pie Zviedrijas krastiem - un jūsu iepriekšējo pieredzi - darbu arī Zviedrijas Aizsardzības ministrijā, gribas pavaicāt, vai sadarbība varētu būt arī aizsardzības jomā?
Šis ir politiski ļoti jūtīgs jautājums, tāpēc aizsardzība un ārlietas neatrodas Ziemeļvalstu ministru padomes darba kārtībā. Baltijas valstis militārajā ziņā ir izdarījušas nepārprotamu izvēli, pievienojoties NATO, turpretim Ziemeļvalstīs attieksme nav tik noteikta, teiksim, Zviedrija vēl kopš Ūlofa Palmes laikiem priekšroku dod oficiālai neitralitātei. Šī atšķirīgā attieksme, protams, neizslēdz sadarbības iespējas šajā jomā, piemēram, starp Latviju un Zviedriju vai Igauniju un Somiju, kā arī starp Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm kopumā. Ziemeļvalstīs pieņemtais militārās sadarbības formāts ir viegli savienojams ar Baltijas valstu savstarpējās militārās sadarbības formātu, un es paredzu, ka sadarbība šajā virzienā tikai palielināsies, jo drošība nešaubīgi ir visu reģiona valstu prioritāte; pēdējie notikumi liecina, ka apdraudējumu ir daudz, un to skaits var pieaugt.
Taču vismaz patlaban kopējā aizsardzības politika nav mana kā ZMP biroja Latvijā vadītāja kompetence, šāda rakstura jautājumi jāadresē citām iestādēm.
Runājot par Ziemeļvalstu savstarpējo mijiedarbību, visbiežāk lietotais vārds ir «integrācija». Savukārt attiecībā uz Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm - sadarbība jeb kooperācija. Cik lielas ir atšķirības pastāvošajā formātā 5 + 3, un kad mēs varēsim runāt par astoņu valstu formātu un visa reģiona integrāciju?
Par šo jautājumu bieži ir notikušas diskusijas Ziemeļvalstu padomē, Baltijas asamblejā, vēl citviet. Es teiktu, ka jā - starp Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm pastāv sadarbība, taču tāda sadarbība, kas rada integrāciju. Jo ciešāk mēs sadarbojamies kultūras, politiskajos, sociāli ekonomiskajos un cita veida jautājumos, jo ciešāk mēs integrējamies.
Manuprāt, tik cieša sadarbība, kāda pastāv starp Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm visdažādākajās jomās, abos gadījumos ir unikāla - Baltijas valstis ir tuvākās Ziemeļvalstu sadarbības partneres, un otrādi. Gan formāli, gan faktiski - ņemot vērā visdažādāko jomu ministru, parlamentāriešu regulārās tikšanās, daudzos kopīgi risināmos jautājumus - sākot ar Baltijas jūras ekoloģiju un beidzot ar kopējas nostājas veidošanu starptautiskās organizācijās, ieskaitot arī Eiropas Savienību. Atšķirības mazinās, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka ir kāda robeža, kuru pārvarēt nevienai integrācijai nebūs pa spēkam, bet pateikt, kur šī robeža atrodas un kad tā varētu tikt sasniegta, pašlaik nav iespējams.
Baltijas jūras reģionam pēc dažiem gadu desmitiem atsevišķās prognozēs tiek solīta grandioza ekonomiskā nākotne, īpaši iespējamās ledāju atkāpšanās no Arktikas dēļ. Vai nav tā, ka uz šāda fona reģionālā sadarbība kļūst daudz nozīmīgāka par dalību Eiropas Savienībā, kuras iekšienē tāpat pastāv ievērojamas atšķirības starp reģioniem?
Es nevēlētos pretnostatīt šīs lietas, tie ir divi viena procesa aspekti. Protams, Baltijas valstis un trīs no Ziemeļvalstīm ir Eiropas Savienības dalībvalstis, arī Norvēģija un Islande neatrodas ārpus kontinenta integrācijas procesiem, tomēr tajā pašā laikā ne jau tikai Baltijas jūras reģions, bet arī citi reģioni, valstu grupas veido aizvien ciešākas apvienības, arī ES ietvaros, lai mūsdienu globalizācijas apstākļos papildus palielinātu savu konkurētspēju, vienkārši sakot, izdzīvotu. Vienmēr atradīsies kādi aspekti, kas būs aktuāli konkrētam reģionam, nevis visai Eiropai kopumā. Arī Ziemeļvalstu integrācija atsevišķi un sadarbība ar Baltijas valstīm, protams, palielina visa reģiona iespējas un konkurētspēju, it īpaši ekonomiskajā plāksnē. Te gan nevajadzētu tik daudz cerēt uz ledāju kušanu un tās pavērtajām iespējām, kā rēķināties ar pašu spēkiem.
Ir jāpiebilst, ka Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība ir ne tikai nepieciešams, bet arī gudrs lēmums, un es īpaši vēlos uzsvērt, ka tās turpināšanai un attīstībai ir ļoti stingrs un viennozīmīgs atbalsts Ziemeļvalstīs. Tieši tāpat ir nepārprotama vēlme paplašināt šo sadarbību uz jaunām nozarēm un sektoriem, turklāt uz pilnīgas vienlīdzības un līdztiesības pamatiem. Ja mēs atskatāmies uz sadarbības sākuma posmu, pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, jāatzīst, ka Ziemeļvalstīm bieži nācies uzstāties padomdevēju lomā, taču tagad situācija ir pilnībā cita un ne vienā vien jomā, piemēram, atsevišķās zinātnes nozarēs, mēs paši esam mācekļa lomā. Un es ļoti ceru, ka spēšu dot arī savu ieguldījumu abpusējas, vienlīdzīgas un izdevīgas sadarbības veicināšanā.