Daudzi šajās dienās staigā ar uzmestu lūpu. Apvainojušies. Ja ne uz visu pasauli, tad Vācijas kancleri Merkeli noteikti. Ka tā, atbraucot uz Latviju, burtiski sabradāja tā saukto inteliģentu gaišo sapni par Latvijas iesaistīšanu bruņošanās sacensībā ar Krieviju. Jā, kā gan citādi būtu vērtējama iepriekš augstajai amatpersonai sūtītā vēstule ar prasību pēc NATO karabāzes izveides tiešā austrumu robežas tuvumā? Ja tāda tiešām Latvijā parādītos, vai kāds ir tik naivs, lai domātu, ka kaimiņš uz to nekādā veidā nereaģētu? Skaidrs, ka pretī veidotu savējo. Bet, kur viena, tur arī otra, trešā ar pastiprinātām gaisa un jūras kuģu patrulēšanām. Jo spēka demonstrēšanas sacīkstēs līdzsvars nevienu neinteresē - vienmēr ir vēlme kaut drusku, bet būt pārākam par to tur - pretējā pusē esošo.
Pie kā tas novestu? Labākajā gadījumā - ilgstošas spriedzes, sliktākajā - divu armiju pamatīgas izplūkšanās Latvijas teritorijā. Mūsu valsts pārvērstos par vienu milzīgu poligonu. Un tagad sakiet, kurš no tā būtu ieguvējs? Ieroču ražotāji un tirgotāji varbūt, bet mēs jau nu noteikti ne!
Līdz ar to Vācijas kancleres atbilde bija ļoti korekta un īstajā brīdī. Viņa vēlreiz apliecināja, ka NATO vajadzības gadījumā mūs aizstāvēs, un tas ir būtiskākais vēstījums, ko vajadzēja dzirdēt mums un mūsu kaimiņam. Jo Latvijas interesēs ir nevis pašiem provocēt pret sevi vērstu apdraudējumu, bet uzvesties tā, lai vismaz līdz bruņotam konfliktam mūsu teritorijā nekad nenonāktu. Tas taču ir pašsaprotams, ka jebkura konflikta risināšana sarunu veidā ir daudz drošāka par dūru demonstrēšanu, slēpjoties aiz vairoga, uz kura uzzīmēts mērķis. Un te ir ļoti būtiski apzināties, ka tas nekādā veidā nenozīmē politisko attieksmju maiņu, kā to dažs labs jau pacenties interpretēt.
Šajā kontekstā vienīgais labums no tā sauktās inteliģentu vēstules ir tas, ka mēs iespējami īsā laikā saņēmām skaidru atbildi no kādas lielvalsts pārstāvja, kam teikšana pasaulē, ka nekādas kariņu provocēšanas Latvijas teritorijā nebūs. Līdz ar to atkrīt visas, iespējams, arī provokatīvās spekulācijas par šo tēmu. Jo tādu, kas ļoti labprāt gribētu izvicināt dūres, noteikti nav mazums arī mūsu sabiedrībā. Un nemaz nav izslēgts, ka šādi lielākas bruņošanās atbalstītāji arī tiek kā īpaši provocēti, patiesos nolūkus slēpjot aiz draudīgām frāzēm par kaimiņa bīstamību. Bet cilvēki, kas jūtas nedroši, ir ļoti pateicīgi objekti manipulācijām.
Līdz ar to tas, kas mums patiesi ir vajadzīgs, ir ietekmīgāko rietumvalstu līderu daudz aktīvāka rīcība ieilgušā Ukrainas un Krievijas konflikta risināšanā. Katra diena, kas paiet neskaidrībā par Eiropas drošības nākotni, vairo arī ekonomisko nestabilitāti.