Apavu tirdzniecību e-veikalā esam sākuši soli pa solim mūsu mājaslapas ietvaros. Iepriekš izpētījām citu uzņēmumu pieredzi un secinājām, ka tirdzniecība internetā vērtējama kā ļoti perspektīvs, strauji augošs uzņēmējdarbības virziens, jo patlaban liels skaits cilvēku visu nepieciešamo pērk internetā. Tas ir jauns, XXI gadsimta pircēju uzvedības modelis, ko nevar ignorēt. Par galveno e-iepirkšanās plusu daudzi uzskata iespēju iegādāties apavus, neizejot no mājas. Izveidojot interneta veikalu, mēs gribam nākt pretī pircējam ar servisu. Pārdodam to pašu preci, kas ir citos mūsu veikalos, tā nav atsevišķi interneta veikalam radīta prece, ko mēs glabātu speciālā noliktavā.
Ar pirmajiem finanšu radītājiem esam apmierināti. Jāatzīst, ka man, veidojot interneta veikalu, bija zināms skepticisms pret šo ieceri, bet nevar noliegt, ka pazīstamu zīmolu, kas ieguvuši pircēju uzticību, pārdošanai e-vidē ir perspektīva. Gluži nezināmus zīmolus, nepaturējuši rokās, nepielaikojuši, cilvēki, loģiski, internetā pērk krietni retāk.
Pēdējā laikā Patērētāju tiesību aizsardzības centrā audzis sūdzību skaits tieši saistībā ar iepirkšanos internetā. Daudzas sūdzības parāda, ka gan tirgotāju, gan pircēju vidū ir cilvēki, kuri īsti neizprot interneta veikalu specifiku un to, ka virtuālajā realitātē prece izskatās citādi nekā brīdī, kad turam to rokās vai - apavu gadījumā - velkam kājās. Kā jūs domājat risināt iespējamās domstarpības ar pircējiem?
Cilvēkam, kas iegādājies apavus internetā, ir tiesības atdod pirkumu pārdevējam. Mēs rēķināmies, ka varētu būt jārisina domstarpības ar pircējiem, kuri mūsu piedāvātos apavus iegādāsies internetā. Apzināmies, ka mums būs jāpievērš uzmanība darba procesiem, kas līdz šim nav bijuši mūsu ikdienas rutīnas darbs, un tas prasīs aizvien jaunus risinājumus, bet jebkuram uzņēmumam attīstība ir vajadzīga. Pasaule mainās, pircējiem rodas jauni iepirkšanās ieradumi, un uzņēmumam jāiet uz priekšu.
Iespējama situācija, ka cilvēks interneta veikalā kurpes iegādājies, pavalkājis un tad sūta atkal uz veikalu kā nederīgas. Kā lemjat, vai atdot naudu?
Mums prece jānovērtē. Ja prece tiešām nav kvalitatīva, tad atdodam naudu. Bet, protams, iespējamas situācijas, ka sākās sarakste un diskusijas ar pircēju. Mēs cenšamies būt pircējam lojāls uzņēmums, bet tomēr nevaram pieņemt valkātus apavus un atdot naudu. Mana pieredze rāda - katrs domstarpību gadījums ar klientu ir individuāls, bet cenšamies vienmēr panākt kompromisu un visas domstarpības risināt diplomātiski. Tirdzniecība ir uzņēmējdarbība, kurā veiksme balstās uz saprašanos ar cilvēkiem, tāpēc diplomātija jāapgūst un jālieto.
Vēl viens pluss, ko iegūst uzņēmums, izveidojot interneta veikalu, ir tāds, ka cilvēks izpēta preču piedāvājumu e-vidē, pēc tam dodas uz veikalu Rīgā vai citur Latvijā un noskatīto preci nopērk. Jau esam secinājuši, ka interneta veikals nostrādā kā labs reklāmas un mārketinga instruments.
Jūsu uzņēmumam ir veikali dažādos Latvijas reģionos. Vai jūtat to, ka starp reģioniem pastāv sociālekonomiskas atšķirības un Latgalei tiešām vajadzīgs glābšanas plāns?
Zināmā mērā var piekrist, ka atšķirības pastāv. Mums šobrīd atkal ir veikals Daugavpilī. Pirmoreiz tur veikalu izveidojām XX gadsimta deviņdesmito gadu otrajā pusē, tad veikalu šajā pilsētā aizvērām, pagājušajā gadā atkal atgriezāmies Daugavpilī ar konceptu, kas orientēts uz lētiem apaviem, jo šajā pilsētā pircēji ir izteikti jūtīgi attiecībā uz cenu un tur spēcīgi nostrādā atlaižu princips.
Tas, ka ārpus Rīgas atveram daudzus veikalus, vienmēr bijis mūsu mērķis, un stratēģija paredz katru sezonu atvērt vienu jaunu veikalu. Patlaban esam pārstāvēti daudzās Latvijas pilsētās, bet ļoti rūpīgi izvēlamies, kur veikalu atvērt un cik ilgi to saglabāt, jo mūsu mērķis nav vienkārši saspraust karodziņus kartē un priecāties, cik plaši esam pārstāvēti visā Latvijā. Apmēram desmit veikalus esam slēguši, bet drīzumā citviet atkal atvēruši jaunus.
Vai jums nācies sastapties ar problēmu, kas šobrīd uztrauc daudzus uzņēmējus, - varētu paplašināties, bet nav cilvēku, ko pieņemt darbā?
Šobrīd - nē, bet treknajos gados pirms ekonomiskās krīzes tā bija. Atceros, 2007. gadā bija tāds periods, kad vienlaikus atvērām 2-3 veikalus un vēl nedēļu pirms atvēršanas nezinājām, kas šajos veikalos strādās. Tika izmantoti visi resursi, iesaistīti draugi, paziņas, lai tikai veikali nepaliktu bez darbiniekiem. Patlaban nav viegli sameklēt kvalificētu darbinieku, bet mana pieredze liecina, ka apavu tirdzniecībā nekad nav bijis viegli piesaistīt un noturēt patiešām kvalificētus pārdevējus, jo strādāt ar cilvēkiem un ar finanšu norēķiniem gluži kurš katrs nevar, bet algas mazumtirdzniecībā nekad nav bijušas no augstākajām valstī.
Laiku pa laikam parādās dati, ka mazumtirdzniecība ir to nozaru vidū, kurās ir ievērojama neoficiālā un pelēkā nodarbinātība, respektīvi, tiek maksātas aplokšņu algas.
Jā, šī problēma nozari kropļo. Skatoties uz datiem par nozarē strādājošo cilvēku atalgojumu bruto un dažādu uzņēmumu maksātajiem nodokļiem, redzams, ka atalgojuma jautājums dažādos uzņēmumos tiek risināts atšķirīgi. Es nevaru parādīt ar pirkstu un pateikt, ka tas un tas, tam un tam, tik un tik, tomēr, paskatoties apavu tirdzniecības nozares uzņēmumu datus, rodas jautājums, kāpēc diviem uzņēmumiem ar samērā līdzīgu apgrozījumu ir atšķirīgs nodokļu slogs. Mūsu politika vienmēr bijusi tāda, ka esam valstij lojāls, likumpaklausīgs uzņēmums, kas maksā nodokļus. Mēs apzināmies, ka mums nav lielākās algas, kādas varētu būt, tomēr cenšamies, lai atalgojums būtu konkurētspējīgs, turklāt fakts, ka neapejam nodokļus, ir svarīgs arguments darba ņēmējiem, lai izvēlētos pie mums strādāt. Bet godīgas konkurences nodrošināšanai būtu nepieciešams, lai tiek sekmēta nodokļu maksāšana visos uzņēmumos.
Tas ir Valsts ieņēmumu dienesta darbs.
Jā, bet diemžēl mūsu valstī ierasta prakse ir tā, ka, pamatojas uz datiem, kuri liecina par problēmām uzņēmējdarbības vidē, tiek pieņemti strikti, reizēm grūti izprotami nosacījumi un tā vietā, lai atrisinātu problēmu, ar jaunu administratīvu regulējumu tiek sarežģīta dzīve pilnīgi visiem nozares uzņēmumiem, arī likumpaklausīgajiem. Tā ir mūsu nozares problēma un arī visas Latvijas mēroga problēma.
Kādas izmaiņas nodokļu politikā vēl būtu nepieciešamas, lai sekmētu mazumtirdzniecības nozares attīstību?
Jebkādas, kas sekmē iedzīvotāju pirktspējas pieaugumu, jo mazumtirdzniecībai ļoti svarīgi, lai būtu pircējs, kam ir pietiekama rocība, pircējs, kuram nebūtu jāskaita katrs santīms un jāatsakās no nepieciešamo preču iegādes naudas trūkuma dēļ. Valsts rīcībā ir daudzi instrumenti, piemēram, nodokļu likmes, ko var mazināt vai strukturēt tā, lai augtu iedzīvotāju dzīves līmenis. Bet pārmaiņām jābūt nozīmīgām. Ir jau daudz diskutēts, ka visā Baltijā pievienotās vērtības nodokļu likmēm jābūt vienādām, bet, pragmātiski domājot, šī nodokļa samazināšana par 1-2% neko daudz nedod. Labajos gados bija daudz vieglāk pārdot apavus nekā šobrīd, jo tad valdīja īsta pirkšanas mānija. Ekonomiskās krīzes pieredzi guvuši, Latvijas iedzīvotāji tagad ļoti izvērtē, ko pirkt un kādos daudzumos. Tas ir normāli, bet nav normāli, ka cilvēkiem trūkst naudas elementāri nepieciešamu preču, piemēram, lētu apavu, iegādei.
Vērtējot uzņēmējdarbības vidi, jāatzīst, ka nozares attīstību bremzē pašu uzņēmēju izturēšanās, kas noved pie izdevumu palielināšanās, jo pēc krīzes visi atkal nolēmuši pelnīt. Slēdzot jebkādas darījumu attiecības, ir izjūta, ka darījumu partneri vēlas nopelnīt no šīs vienošanās pēc iespējas vairāk. Izdevumi palielinās straujāk, nekā notiek ekonomikas atlabšana, piemēram, telpu noma kļūst aizvien dārgāka.
Mazumtirdzniecība ir arī to nozaru vidū, kurās valda ļoti asa konkurence. Vai jūs to izjūtat?
Vienmēr liekas, ka nozarē, kurā strādā, ir visasākā konkurence, bet, objektīvi vērtējot, apavu mazumtirdzniecībā konkurence ir nežēlīga. Pircēju vairāk nekļūst, tieši pretēji, jo iedzīvotāju skaits Latvijā sarūk, bet apavu veikalu skaits pieaug, tāpēc stiprākie uzņēmumi vājākajam cenšas pircējus atņemt ar dažādām akcijām, atlaidēm.
Rodas gan iespaids, ka tirgotāji pircējus paši pie atlaidēm pieradinājuši un par pilnu cenu gandrīz neviens preces nepērk.
Tā jau ir. Viens tirgotājs piedāvā atlaides, citi seko, lai nezaudētu pircējus. Latvijā ierasta prakse ir tā, ka ir īss pilnu cenu periods, tad intensīvs atlaižu periods un pēc tam izstiepta izpārdošana.
Jums kā importējošam uzņēmumam būtu izdevīga Latvijas pievienošanās eirozonai?
Jā, šobrīd mēs uz valūtas konvertācijām zaudējam. Papildu izmaksas prasa valūtas transakcijas, pārskaitījuma izmaksas, turklāt atšķirīgās valūtas ietekmē cenu uztveri cilvēkiem, kuri ceļo. Latvijai, pievienojoties nestabilajai eirozonai, jārēķinās arī ar riskiem, lai gan es uzskatu - ilgtermiņā mēs visi no pievienošanās eirozonai tikai iegūtu.